Kūrorts īpaši uzplaukst starpkaru periodā, kad jaundibinātajā Latvijas valstī izveidojas iedzīvotāju vidusslānis. Pieaugot turībai, sākas vasarnīcu un privātmāju celtniecība, un jūgendstila koka arhitektūru papildina funkcionālisma stila koka un mūra ēkas. Tā izveidojas sirdij tik tuvais „miera laiku“ Jūrmalas tēls, kur klusumā un harmonijā bija iespēja ārstēties, atpūsties un radoši strādāt. Priežu mežs, tīrs gaiss, jūra un zeltsmilšainais liedags, ārstnieciskās dūņas un sērūdeņi paliek Jūrmalas vizītkarte arī pēc 2. pasaules kara, kad padomju vara lielāko daļu vasarnīcu un privāto ārstniecības iestāžu nacionalizē.
Pilsētas vizuālais tēls tomēr sāk mainīties, jo padomju laikā veselības kūrēs turp dodas tūkstošiem atpūtnieku no visas plašās padomjzemes. Protams, pirms tam arodbiedrībās „izkarojot“ kādu no Maskavā centralizēti dalītajām ceļazīmēm. Ķemeri ar sērūdeņu avotiem un ārstniecisko dūņu vannām kļūst par Vissavienības nozīmes dziednīcu, bet arī pārējās kūrortpilsētas daļas ir ne mazāk populāras. Vasarās atpūtnieku skaits ar (un bez) ceļazīmēm sasniedz maksimumu, tāpēc nelielās koka ēkas daudzviet izlemj nojaukt, lai būvētu arvien augstākas un plašākas sanatorijas, atpūtas namus un pansionātus. Jūrmalas koka arhitektūru nomāc dzelzsbetonā iemiesots padomju modernisms.
Tagad esam liecinieki jaunam etapam kūrorta arhitektūrā - grandiozās būves daudzviet pārvērtušās graustos vai bez liekām ceremonijām pārbūvētas. Arhitektūras pētnieki iesaka saudzēt vēl palikušās padomju modernisma vērtības, arī arhitektes Ilgas Zaļkalnes 1970. gadā projektēto sanatoriju „Baltija“.
Daudzas kūrorta medicīnas iestādes sāk nīkuļot pagājušā gadsimta 90. gados. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Maskava vairs ceļazīmes nedala, un atpūtnieku straumes no bijušās padomju zemes strauji apsīkst. Sanatorija „Baltija“ jau gadiem ilgi, krietni padrupināta un pamesta, spokaini slejas Dzintaru prospektā pavisam netālu no pasaulē pazīstamās brīvdabas koncertzāles. Tagad gruntsgabalam izstrādāts jauns projekts, kurā no padomju modernisma, visticamāk, paliks vien kāda replika.
Raidījumā „Ielas garumā“ jau esam stāstījuši par dažādu kūrorta iestāžu likteņiem turpat netālu, Jūras ielā. Dažas ēkas ir saglabātas, bet jau ar citu – viesnīcas funkciju, kā „Baltic Beach Hotel“. Tomēr dažas nepārveidotas 70. gadu padomju arhitektūras stila pērles Jūrmalā vēl ir atrodamas.
Vasarnīca jeb Dača nr.2 ir daļa no sanatorijas „Jantarnij bereg“ (tulk. „Dzintarkrasts“), kas pieder Krievijas Federācijas Prezidenta lietu pārvaldei. Padomju vara dziednīcu uzcēla Jaunķemeros, kāpu mežā 100 metru no jūras. Toreiz būvēja ar Vissavienības vērienu un par pirmatnējās dabas saudzēšanu diez ko nerūpējās. Teritorijā atrada ārstnieciskos sērūdeņus un tika izveidoti dziļurbumi, bet pirmos slimniekus sanatorija uzņēma 1973. gada 3. maijā. Ārstniecības process tur nepārtraukti rit jau 47 gadus. Un tikpat vēsturiski nemainīgi ir abu ēku interjeri, ko veidojuši Latvijas mākslinieki un dizaineri, arī tagad jau gandrīz piemirstā kombināta „Māksla“ izcilie meistari.
Agrākajā kurortoloģijas centrā, unikālajos Ķemeros, diemžēl sagrautas gan starpkaru, gan padomju laikā būvētās dziednīcas. Arī par to jau esam stāstījuši „Ielas garumā“.
Tomēr veselas divas (!) kūrorta medicīnas iestādes Latvijai vēl palikušas: Valsts nozīmes rehabilitācijas centrs „Vaivari“ un privātais kūrorta rehabilitācijas centrs „Jaunķemeri“. Var jau būt, ka ar to pietiek, lai Jūrmalu turpinātu dēvēt par kūrortpilsētu?
„Jaunķemeru“ liktenis šajā kūrorta medicīnas sāgā man šķiet īpaši interesants. Sanatoriju tālajos 60. gados iecerēja un īstenoja Ķemeru sanatorijas nr.5 (piederēja PSRS Mašīnbūves ministrijas Ļihačova vārdā nosauktajai rūpnīcai) galvenais ārsts Mihails Malkiels. Dr. Malkielam radās ideja izveidot „jaunos Ķemerus“ tuvāk Rīgas jūras līcim. Viņš atrada vietu purvā netālu no jūras, pārliecināja dažādu rangu priekšniekus, un turpmākos trīs gadus turēja roku uz pulsa, iedziļinoties vai visās celtniecības niansēs.
Jaunķemeru sanatorija netika plānota kā ilgtermiņa būve - tik nožēlojama toreiz bija celtniecības materiālu kvalitāte! Taču - par spīti prognozēm - sanatorija darbojas vēl šobaltdien.
Sanatorija “Jaunķemeri“ pēdējos gados piedzīvojusi renovāciju, bet daudzi interjera elementi saglabāti: dekoratīvās kaltās kāpņu margas, melno flīžu siena pie liftiem, kamīns vestibilā un koncertzāle ar īpaši izliektām sienām, kas nodrošina lielisku akustiku. Klāt nākuši jauni dizaina grafikas elementi vestibilā, mēbeles un dažādi funkcionāli uzlabojumi visā sanatorijā.
Arhitekte un arhitektūras pētniece Baiba Vērpe grandiozo ēku dēvē par „pilsētu pilsētā“, taču varētu to dēvēt arī par kurortoloģijas pēdējo bastionu kūrortpilsētā Jūrmalā.
