Pāris reižu kārtējais investors solīja Baltā gulbja jeb Ķemeru viesnīcas (sanatorijas) atdzimšanu, taču – atkal nekā! Un kārtējās ziņas par kūrorta likteni ieguva tādu kā nolemtības zīmogu.
Paši ķemernieki ar citu jūrmalnieku atbalstu gan nepadevās: rīkoja desmitiem piketu, iesniedza priekšlikumus, dusmojās uz varas vīriem, bēdājās un... turpināja post savas mājas un pagalmus. Starp citu, ideja rīkot konkursu par Jūrmalas sakoptāko īpašumu arī nākot no Ķemeriem. Tā saka Ķemeru iedzīvotāju biedrības priekšnieks Mārtiņš Stulpiņš un piebilst, ka pa šiem gadiem izveidojusies stipra vietējā kopiena. Laikam jau citādi nemaz nevar būt, ja papēta, kādi bija Ķemeri (toreiz Ķemeres) pirms divsimt gadiem.
Tiekoties ar Ķemeru patriotiem vietējā bibliotēkā, ilgi pētījām dažādas pastkartes un fotogrāfijas, mēģinot iztēlē savietot mājas Tukuma, Robežu, Emīla Dārziņa un citās ielās. Man tas īsti neizdevās, jo palikuši tikai daži pieturas punkti: pamatskola, vecais bērnudārzs, bibliotēka, trīs baznīcas, pārdesmit starpkaru laika privātmājas un dažas pansijas. Pārējo ainavu veido jaunbūves, drupas un atmiņas.
Tikai vecie ķemernieki vairs atceras, kas līdz 1987. gadam atradās t.s. komjauniešu ēku kompleksa vietā Emīla Dārziņa ielā. Izrādās, ka perestroikas laika iniciatīva tika īstenota uz Friča Simsona zemes. Plašā apkaimē cienīts skolotājs viens no pirmajiem 20. gadsimta sākumā uzcēla māju Ķemerēs. Latvijas laikā uzbūvēja vēl vienu māju, bet saimniecības grožus pārņēma viņa meita Emma Otīlija Nāburgs. Taču padomju gados dzīve krasi mainījās.
Gandrīz vai katra iedzimtā ķemernieka ģimenei bijusi kāda saistība ar “dūņām” - tā lakoniski tiek dēvētas sanatorijas. Strādāja galdniecībā un dārzniecībā, virtuvē un ceptuvē, par dežurantiem un apkopējiem. Protams, vietējie izmitināja arī medicīnisko personālu vai masierus un, kā jau tika minēts, izdeva istabas atpūtniekiem. Ķemeru patriots, kokapstrādes meistars Linards Mednis atceras interesantus faktus no saviem skolas gadiem, kad vasarās daudzi piepelnījušies “dūņās”.
Manas pirmās atmiņas par Ķemeriem saistās ar bērnību, kad braucām ciemos pie mammas, kura ārstējās Ķemeru dūņu vannās. Atceros skaisto parku ar lapenēm un ažūriem tiltiņiem pār Vēršupīti, un daudzos svētdienīgi tērptos cilvēkus, kuri pastaigājās parkā. Vienīgi...šur tur neganti smirdēja pēc iepuvušām olām un es nekādi nebiju piedabūjama iedzert veselīgo (kā tika apgalvots!), bet, manuprāt, nepatīkami smakojošo sērūdens avotiņa ūdeni.
Lai gan uzkopts, tagad parks ir daudz vientulīgāks, tomēr tūristus un romantisku pastaigu cienītājus vasaras nogalē un zelta rudenī tur sastapu ne reizi vien.
Sāra no Zviedrijas apmeklēja sava vecvectēva, sanatorijas ārsta Jāņa Lībieša aleju un ārstiem veltīto pieminekli. Piemineklis, tāpat kā lapenes un ažūrie tiltiņi gaida savu atdzimšanu.
Kāds no ķemerniekiem man uzdāvināja 30. gadu reklāmas prospektu jeb plānu – vadoni ”ĶEMERI. Sērūdeņu un dūņu dziedniecības iestāde Latvijā”. Interesanti, ka tā autors ir jau pieminētais dr. J. Lībietis. Līdzās ārstēšanās iespēju plašam un zinātniski pamatotam aprakstam tur pieminēti daž ne dažādi pakalpojumi un izklaides iespējas.
Starp citu, mazturīgie Ķemeros varēja ārstēties par brīvu, bet daudzām iedzīvotāju grupām tika piemēroti dažādi atvieglojumi - “... arī Latvijas un ārzemju žurnālistiem dabiskos ārstniecības līdzekļus izsniedz par brīvu, bet viņu ģimenes locekļiem par pusmaksu”.
Padomju laikā Ķemeri kļuva par Vissavienības (visas Padomju Savienības) nozīmes kūrortu un tika izveidota Kurortoloģijas zinātniski pētnieciskā laboratorija. Lilija Frīdenberga tur nostrādāja 47! gadus. Viņa īpaši uzsver, ka Ķemeru sērūdens ir dabisks dziednieciskais līdzeklis.
Agrāk Ķemeros burbuļoja vairāki sērūdens avotiņi un katrs varēja izvēlēties sev tīkamāko. Tagad zinātāji ar tumšām pudelēm rokās pārsvarā dodas pie Ķirzaciņas netālu no ūdenstorņa
Ķemeri ir piedzīvojuši dažādus laikus un katra sveša vara kūrortam centusies diktēt savus noteikumus. Tā cara ierēdņi neļāva būvēt luterāņu baznīcu, kamēr netika uzcelta Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca, bet padomju laikā sākās pilsētai svešu pieminekļu invāzija. Skvērā pie stacijas kādu brīdi pasēdēja visvarenais Staļins ar vēl kādu biedru, bet tad stingru soli uz postamenta spēra sarkano latviešu strēlnieku komandieris Jānis Fabriciuss šinelī ar budjonovku galvā. Ķemeros gan viņš nekad agrāk kāju neesot spēris un nelabvēļi mēļo, ka arī fināls bijis paskumjš – Fabriciuss esot pazaudējis vienu vareno ūsu. Anekdotes stāsta arī par citiem pieminekļiem.
Kaut gan Ķemeros vietām izskatās “kā pēc kara”, jo daudzas sanatorijas un tām piederīgās saimniecības ēkas ir pārvērtušās drupās, tomēr vide šķiet krietni pievilcīgāka nekā pirms dažiem gadiem. Pats galvenais – Ķemeros atkal jūt jaunu un darbīgu cilvēku klātbūtni: parādījušās jaunas mājas un labi iekopti dārzi. Daudzi atgriežas savu vectēvu vai vecvectēvu mājās un, kā teica Aija no Alejas ielas: “Kurš cits, ja ne mēs paši? Neviens svešs taču neatnāks, nesakops.”
Taču uzlabojumus pilsētas infrastruktūrā un dažus sabiedriskos objektus ķemernieki izcīnījuši kopējiem spēkiem. Ne velti jau 20 gadus katra mēneša pēdējā ceturtdienā viņi satiekas Ķemeru iedzīvotāju biedrības sanākšanās.
Starp citu, ilgākais pārtraukums kūrorta darbībā – 6 gadi- esot bijis 1. pasaules kara un tam sekojošo Neatkarības cīņu laikā. Jau 1921. gadā karā izpostītajos Ķemeros uzbūvēta jauna koka ēka sēravotu dziedniecības iestādei un kūrorts pamazām uzplaucis līdz ar jauno Latvijas valsti. Jāatzīst, ka atjaunotajā Latvijā Ķemeru kūrorta dīkstāve bīstami ieilgusi, bet jācer, ka viss vēl nav zaudēts un pirmās atjaunošanas” bezdelīgas “ tomēr nesīs pavasari.
