Ieva Treija: Pastāsti par "Strong Towns" konceptu.
Čārlzs Marons: Es esmu pilsētbūvniecības un zemes plānošanas eksperts. Zināšanas šajās divās jomās man ļauj atbildēt uz jautājumiem par to, kāpēc pilsētas nefunkcionē tā, kā tām vajadzētu, kāpēc tās sabrūk un finansiāli nespēj eksistēt. Es sāku iedziļināties projektos, ar ko strādāju. Tiem visiem bija līdzīgi raksturojošie lielumi - sākotnēji labi finansiālie rādītāji un gaidāmi vēl labāki, jo caur pilsētu vajadzēja ieplūst naudai. Taču tai ir arī izdevumi - jānodrošina kārtība, ugunsdrošība, ceļi, ūdensapgādes sistēmu darbība. Un, ja to visu sarēķina, kļūst skaidrs, ka nodokļu maksātāji šādas pilsētas eksistenci nevar apmaksāt. Līdz ar to, veidojot ko jaunu, mēs sevi padarām aizvien nabagākus.
Kad es sāku to apjaust, tas bija ļoti sarežģīti, jo daudzus gadus es strādāju ar pārliecību, ka mana pilsēta un apkārtne mana darba rezultātā kļūst tikai labāka. Taču es sapratu, ka patiesībā es veicinu tieši pretēju rezultātu, padarot vietu daudz trauslāku un vājāku. To bija grūti pieņemt, taču es sāku izvērtēt, ko mēs varētu darīt citādāk. Nonācu pie tā, ka jāatkāpjas atpakaļ uz laiku, kad mēs rīkojāmies citādāk.
Es sāku pētīt, kā mēs būvējām pilsētas agrāk - pirms 2. pasaules kara. Tajā laikā tas notika lēnām un pārdomāti. Mēs nebūvējām lielas būves, vien nedaudz te un nedaudz tur. Lietas attīstījās lēnām. Un, kad ieraudzīju šo attīstības modeli, kas gan finansiāli ir produktīvs, gan arī sociāli adaptējams un fleksibls, cilvēki uzplaukst, sapratu, ka ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc mūsu priekšteči visā pasaulē tieši šādā veidā būvēja pilsētas. Tā
es kļuvu par cilvēku, kas respektē pagātnes gudrības. Tagad es to īstenoju praksē. Un tas ir interesanti.
Daudzus gadus es strādāju pilsētās savā štatā, mēģinot tām palīdzēt mainīties. Tas bija grūti, jo neviens negribēja mainīties - ne pilsētas, ne politiķi, ne pašvaldību vadītāji. Daudzi cilvēki nebija mierā ar to, ko mēs darām, taču viņiem pašiem nebija ideju, kā darīt citādāk. Es sapratu, ka man jāsāk ar savām zināšanām dalīties. Un nevis ar politiķiem, inženieriem un plānotājiem, bet ar vienkāršiem cilvēkiem - pilsētas iedzīvotājiem. Tāpēc šobrīd es vairāk runāju, nekā reāli veicu savus tiešos darba pienākumus. Esmu kļuvis par sludinātāju, daloties ar idejām, kas ir diezgan liels izaicinājums.
Latvijā jūsu idejas varētu būt ļoti pieprasītas. Demogrāfiskā situācija pasliktinās, un pēc dažiem gadiem noteikti būs aktuāls jautājums - kā mēs šīs sabūvētās pilsētas uzturēsim?
Jā, tā būs problēma. Esmu daudz lasījis par cilvēku psiholoģiju, kas inženierim nav tipiski, un to arī nemāca skolā. Taču tas, ko esmu sapratis - mēs izturamies pret cilvēkiem kā pret robotiem, un viņi tikai reaģē uz to, ko mēs darām.
Vispār inženieriem vajadzētu vairāk studēt psiholoģiju, jo patiesībā jau problēmas, ko viņi risina, ir cilvēku problēmas.
Ja atskatāmies uz laika periodu pirms vairākiem simtiem gadu, tad nebija ne rūpniecības, ne naftas. Nebija visa tā, kā dēļ mēs varam šobrīd rīkoties tā, kā mēs gribam. Tie visi ir mūsu sasniegumi. Tas ir lieliski, bet tam ir arī savas sliktās puses - mēs diennakts laikā varam pilnībā mainīt lietas, dziļāk neizprotot, ko mēs vispār darām. Un ASV ir rindā pirmā, kas tā rīkojas. Tas ir iespējams daudzo resursu pieejamības dēļ.
Tāpat, piemēram, Tuvo Austrumu valstis, kas ir bagātas tām piederošās naftas dēļ. Pilsētā tiek būvētas slēpošanas trases iekštelpās, un notiek vēl visādas citas trakas lietas. Un tas notiek tikai īstermiņa domāšanas dēļ. Šo cilvēku apdomīgākā puse noteikti nav priecīga, ka liela daļa labklājības tiek iztērēta šādi. Pilsētplānotājiem vajadzētu būt konservatīvākiem un domāt par nākotni. Neviens taču nebūvē pilsētu ar domu, ka tā vairs neeksistēs pēc 40 vai 50 gadiem. Mēs ceram, ka tās būs pārtikušas mūžīgi mūžos. Tāpēc mums ir jābūt savaldīgākiem attiecībā uz to, ko vēlamies darīt, taču mēs neesam. Bet tas tikai tāpēc, ka esam cilvēki.
Vai jūsu idejām ir daudz pretinieku? Kas ir tie argumenti, ko izmantojat sev par labu?
Es teiktu, ka pretinieku ir mazāk nekā cilvēku, kas saprot, taču viņi nezina, kā rīkoties. Viņu pretarguments ir - labi, bet, ja es rīkošos citādāk, tad es zaudēšu savu darbu vai netikšu pārvēlēts, vai cilvēki uz mani dusmosies. Tas viņus tiešām uztrauc, tāpēc es to neignorēju, bet gan mēģinu likt paskatīties no cita skatupunkta.
Es mēģinu pārliecināt, ka paši pilsētas iedzīvotāji ir jāiesaista tādu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz pilsētām, kur viņi dzīvo. Profesionāļiem vajadzētu atzīt, ka ir vietas pilsētā, kam ir nepieciešams risinājums, lai tās kļūtu labākas. Tagad.
Un nevajag veidot valdības līmeņa projektu, kur mēs visi justos ērti. Mums vajadzētu palīdzēt cilvēkiem uzreiz un šodien. Taču tas liek izkāpt no komforta zonas. Daudzi inženieri un plānotāji domā, ka zina atbildes. Realitātē cilvēki, kas dzīvo konkrētajā vietā, parādīs, kas ir jādara. Bet mums ir vienkārši jāiet un viņi jāvēro. Daudziem profesionāļiem tas nav pieņemami, jo tad viņiem nāktos atzīt, ka viņi nezina atbildi. Bet mums vienmēr gribas domāt, ka mēs zinām visas atbildes.
Nozarē eksistē standarti, kas nosaka, piemēram, to, kā ir jābūvē ceļi. Vai profesionāļi ir gatavi tos mainīt saskaņā ar jaunākajām tendencēm?
Jā un nē. Esmu ļoti ieinteresēts redzēt, kā tas notiek Latvijā. Pēc 2. pasaules kara ASV mēs izveidojām daudz standartu un vadlīniju, lai piedzīvotu ātru izaugsmi. Citiem vārdiem sakot, mēs būvējam lielceļus cauri visam kontinentam. Izaugsme notika, bet tā nenodrošināja izmaiņu iespējamību un spēju pielāgoties. Tā ir ļoti liela problēma. Piemēram, ielas izskatam mūsdienās ir jābūt sadarbības rezultātam, kurā būtu jāiesaista ne tikai inženieri un plānotāji, bet arī tie cilvēki, kas dzīvos uz tās ielas un to izmantos.
Latvijā savukārt ir tā, ka mums ir standarti, kas diemžēl daudzos gadījumos ir pārāki pār veselo saprātu. Taču standarti ir tapuši pirms daudziem gadiem, līdz ar to arī mūsu pilsētu veidošanas procesā nekas daudz nav mainījies.
Kad kaut kas tiek uzrakstīts, tas kļūst par veidu, kā notiek lietas. Lai tas mainītos, ir jābūt tik daudz neērtībām, ka nākas tās pārvarēt. Tikai tad ir iespējamas izmaiņas. Cilvēki ir uzbūvēti tā, ka viņiem patīk atkārtot šķietami labāko praksi atkal un atkal. Tam ir savas priekšrocības, bet dažkārt tas ierobežo mūsu domāšanu, un mēs mēdzam “iesprūst”. Un šobrīd mēs esam “iesprūduši”.
Taču standarti tomēr ir vajadzīgi, lai nebūtu apdraudējuma un katrs nerīkotos, kā ienāk prātā. Kāda būtu pareizā pieeja, lai tie eksistētu, bet visi būtu laimīgi?
Es ieteiktu kļūt tādiem, kuri spēj pielāgoties. Standartu ievērošana varētu būt proporcionāla, piemēram, tam, cik svarīga ir konkrētā iela vai ceļš. Tas notiek tā. Ir galvenais ceļš ar lielu satiksmes intensitāti. Nekādu problēmu - piemērojam esošos standartizētos risinājumus. Taču, piemēram, ir neliela iela, kur atrodas daži biroji un privātmājas. Kā šeit būvēt ceļu? Domāju, ka nepieciešama pielāgota pieeja tieši šai vietai bez koncentrēšanās uz standartiem. Un lai tas nozīmē vairāk haosa un mazāku atbilstību likumiem, bet esmu pārliecināts, ka būs vairāk un interesantāku iespēju.
Kā iesaistīt cilvēkus teritorijas plānošanā?
ASV diezgan populāra pieeja ir vienkārši iet un cilvēkiem pajautāt. Problēma ir tā, ka izsakās tikai tie iedzīvotāji, kam ir laiks to darīt, vai kuri patiešām vēlas kādas izmaiņas.
Labākais veids, kā iesaistīt cilvēkus, būtu iet un viņus vērot, lai redzētu, kā tiek izmantota iela vai apkārtne. Un tad arī ir iespējams identificēt, kur cilvēkiem ir problēmas ekspluatācijā, un kā mēs to varam uzlabot.
Piemēram, programmatūras uzņēmumi nekad nejautā lietotājiem, ko viņi vēlas. Jo lietotāji nezina, ko viņi vēlas. Programmatūras uzņēmumi vienkārši skatās, kā lietotāji izmanto programmu. Un tad viņi šīs zināšanas izmanto, lai lietotni padarītu labāku.
Kādas vēsmas ievieš jaunā pilsētplānotāju paaudze?
Cilvēki, kas nav bijuši apkrauti ar eksistējošo lietu kārtību, spēj piedāvāt daudz jaunu un aizraujošu ideju. Diemžēl ASV jaunam inženierim ir jānostrādā četri gadi, lai saņemtu sava neatkarīgā darba licenci. Tas nozīmē, ka tikmēr ir jāstrādā kādam citam. Tas ir labi un ļauj saglabāt labās prakses principus, bet sliktā ziņa ir tāda, ka cilvēki no universitātes bieži iznāk ar labām idejām un atvērtu prātu, taču viņiem uzreiz tiek iedots rāmis. Un nedrīkst darīt citādāk. Es gribētu, lai atrodas veids, kā šo atvērto prātu saglabāt, respektējot vairāku gadu prakses nepieciešamību. Tad beigās būtu profesionālis, kas saprot, kā darbs ir jādara, bet joprojām saprot, kādi ir mērķi, kas būtu jāsasniedz.
Kad mēs būvējam pilsētas, cik ļoti mums būtu jāfokusējas uz nākotni?
Manuprāt, mums ir jākoncentrējas uz to, kas ir nepieciešams šodien. Taču tas, ko mēs darām - izmantojam nākotnes ideju, lai realizētu lielus projektus šodien, kas palīdz lēmuma pieņēmējiem tagad, bet veido nastu cilvēkiem nākotnē.
Ja mēs vairāk pārdomātu šodienu un disciplinētāk virzītos maziem soļiem uz priekšu, mēs paveiktu lietas, kas būtu labākas cilvēkiem nākotnē, tajā pašā laikā realizējot to, kas ir svarīgi šodien.