Ielas garumā

Ielas garumā. Brīvības iela Ogrē

Ielas garumā

Ielas garumā. Daudzeses iela

Sešdesmito gadu arhitektūra Ogrē

Kā Ogrē reiz īstenoja lielus arhitektu sapņus, bet naudas trūkums glāba vēsturisko apbūvi

Braucot uz Ogri, daudzi meklē ''miera laiku'' arhitektūru, vēsturi, priežu mežus un upju ainavas. Pilsēta ir pazīstama kā bijušais kūrorts, un tās arhitektūru daudzu acīs definē koka vai funkcionālisma privātmājas, kas celtas līdz Otrajam pasaules karam. Taču Ogrē ir iesakņojies arī kāds cits, bieži ignorēts laiks, kas definē pilsētas tēlu šodien un to, ko redzam, braucot pa tās ielām vai dodoties garām.

ĪSUMĀ:

Sentimenta apvītajā pirmskara Ogrē dzīvoja vien nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju, un tās apmeklējums bija sezonāls. Turpretī pēc 50 gadiem, Latvijas neatkarības atgūšanas brīdī, Ogri par mājām sauca jau 30 tūkstoši. Kur un kāpēc notika lielais lēciens? Izrādās, pie visa vainīgi varētu būt sešdesmitie gadi, kad pilsētai tika izstrādāts, iespējams, vērienīgākais attīstības plāns tās vēsturē, kā arī Ogres ainavā un ekonomikā parādījās neskaitāmi jauninājumi, kas atstājuši nospiedumu gan pilsētvidē, gan cilvēku dzīvēs vēl šodien.

Ogres attīstības plāns (1967)

Trikotāža - ar vērienu!

Ogres augšana sākās jau drīz pēc kara, kad 1950. gadā pilsēta kļuva par apvidus centru. Pirmais mūsdienu attīstības plāns tika izstrādāts 1933. gadā, un tas, tāpat kā Ogres apmēri, esot bijis daudz vienkāršāks un pieticīgāks. Nākamā “pilsētas attīstības shēma” sekoja 1954. gadā, taču arī šajā vīzijā Ogre palika kā bijusī kūrortpilsēta ar tām raksturīgu apbūvi – sanatorijām, vasarnīcām, neskartu dabas zonu.

1954. gada shēmā jau bija iezīmēts pirmais Ogres dzīvojamais masīvs – tā saucamais “Grīvas rajons”, kas 1960. gadā tapa tobrīd tradicionālajā silikāta ķieģeļu “hruščovku” jeb racionālisma stilā. Šī shēma neparedzēja lielāku pilsētas izplešanos, kā rezultātā līdzīgu kvartālu Ogrē nav daudz, jo vienkārši nebija ne vajadzības, ne pieprasījuma pēc lielākām dzīvojamajām platībām.

Dzīvojamais rajons Grīvas prospektā šodien

Straujāko iedzīvotāju skaita pieaugumu pilsēta piedzīvoja tikai tad, kad 1965. gadā sāka celt un 1970. gadā pilnībā pabeidza Ogres trikotāžas kombinātu, kas tobrīd varēja būt lielākais Eiropā. Protams, ka pieaugumu ietekmēja vajadzība gan pēc strādniekiem būvniecības laikā, gan, apkalpojot turpmāko kombināta darbību.

Par vērienu jau padomju laikos liecina tas, ka jaunos darbiniekus Ogrē sagatavoja īpašā profesionāli tehniskajā skolā un kopš 1972. gada uzņēmums izdeva savu laikrakstu “Ausma”, kas iznāca reizi nedēļā latviešu un krievu valodās. Toties mūsu laikos jau kā “Ogres trikotāža” uzņēmums izpildīja pasūtījumus tādiem pasaulslaveniem zīmoliem kā “Ungaro”, “Pierre Cardin” un “Marks&Spencer”.

Skats uz Ogres trikotāžas kombinātu šodien

Plānošana - ar vērienu!

Trikotāžas kombināta būvniecība ietilpa 1967. gadā pabeigtajā Ogres attīstības plānā, ko Uldis Apinis, pilsētplānotājs un Ogres attīstības biedrības biedrs, sauc par “radikālāko” pilsētas vēsturē. Tajā parādījās vairākas vērienīgas transporta maģistrāles un satiksmes mezgli, kas tomēr nav izbūvēti pat šodien.

Viens no šiem objektiem bija Jaunogres pārvads pāri dzelzceļam netālu no trikotāžas kombināta, kas parādījās jau 1954. gada attīstības shēmā. Uldis Apinis atzīst, ka ideja bija loģiska – izmantot reljefa paaugstinājumus, lai izveidotu pārvadu, kas dabiski pieslēgtos pie Rīgas ielas (Rīgas–Daugavpils šoseja). Šobrīd par nerealizēto ideju liecina vien īss Leona Paegles ielas posms, ko viegli var atšķirt arī pēc tā, ka tā ir vienīgā slīpā iela apkaimē.

Plānotais Jaunogres pārvads pie Ogres trikotāžas kombināta

Otrs nerealizētais, bet salīdzinoši progresīvais transporta objekts bija dzelzceļa tunelis, kas ietu zem sliedēm pa Kalna prospektu. Tajos laikos tas tika izbūvēts kā alternatīvs autosatiksmes loks apkārt plānotajiem būvdarbiem, kas tā arī nekad nesākās. Trešais vien vīzijā iezīmētais objekts būtu lokveida krustojums nobraukšanai no Rīgas–Daugavpils šosejas uz vietējām Ogres ielām apmēram tur, kur tagad ir Karjera un Austrumu ielas.

Plānotais dzelzceļa tunelis Kalna prospektā

Vēl lielas pārmaiņas pilsētas promenādē bija plānotas saistībā ar Rīgas hidroelektrostacijas (HES) būvniecību. Tā paredzēja, ka tiks appludināta visa Ogres sala ar visu Ogres upes deltu,  ietekot Daugavā. Attīstības plānā tika iezīmēta vīzija par jaunu trīstūrveida “bastionu”, kas tiktu pārvērsta par pludmali un atpūtas zonu. Finālā HES uzpludinājums nebija tik liels, tāpēc nerealizējās ideja par Ogres salas likvidāciju un pludmales zonas izveidi.

Plānotā teritorija Ogres atpūtas zonai

Visas minētās idejas, visticamāk, nenonāca līdz realizācijai viena iemesla dēļ – plāni Ogres izmēra pilsētai bija daudz vērienīgāki nekā naudas ieguldījumi. Tika īstenotas visas utilitārās vajadzības – kombināts un tā dzīvojamais masīvs, bērnudārzi un skolas, bet līdzekļi tobrīd vēl ne pārāk aktuālajiem iespaidīgajiem transporta mezgliem un pārvadiem izrādījās par īsu. No otras puses – par laimi, jo tas ļāva saglabāties vēsturiskajai privātmāju apbūvei.

Turpretī ir piepildījušās lietas, kas pilsētas attīstības plānā vispār nebija minētas. Pirmkārt, Ogres sala joprojām ir virs ūdens, un ap to ir izveidota ainaviska promenāde. Diemžēl pašas salas dambja būvēšanas rezultātā gan izmainījās Ogres upes ieteka, kas reizēm rada plūdu problēmas ledus sastāšanās laikā.

Otrkārt, Brīvības ielas posms no Ogres centrālās stacijas līdz pašvaldības ēkai šobrīd jau pieder tikai gājējiem. Tur, kur tagad atrodas centrālā promenāde, Brīvības iela joprojām bija tradicionāla ar pārbrauktuvi pāri dzelzceļam. Plāni par promenādes veidošanu bija jau 1980. gados. Diemžēl, par spīti tam, ka to būtu iespējams izdarīt ātrāk laikos bez privātīpašuma tiesībām, tikai 2000. gadu sākumā Brīvības iela palēnām tika atdota gājējiem un nu jau kļuvusi par neatņemamu Ogres tēla sastāvdaļu.

Dzīvošana - ar vērienu!

Toties realizējās plāns par Jaunogres dzīvojamā masīva būvniecību, kas, par spīti neviennozīmīgam vērtējumam mūsdienās, ļoti piestāvēja tā laika noskaņojumam. Kā vērtē Uldis Apinis, tad sešdesmitajos gados cilvēki visā pasaulē vēlējās ko jaunu, modernu, futūristisku – gan rietumu, gan padomju zemēs. Kā to raksturotu arhitekts un Ulda biedrs attīstības biedrībā  Zigmārs Jauja, tad, esot Jaunogres dzīvojamajā masīvā, mēs atrodamies tā laika sapņu pilsētā. Varbūt mums tikai jāsaprot, kā to piemērot mūsdienu vajadzībām.

Skats uz Jaunogres dzīvojamo masīvu

Vispirms jāpievērš uzmanība pirmajām izmaiņām attīstības plānā, par kurām liecina dzeltenoranži iesvītrotas teritorijas. Kartē tās apzīmēja jau eksistējošu pirmskara apbūvi, ko bija paredzēts “rekonstruēt” jeb citiem vārdiem sakot – nojaukt un to vietā būvēt jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Daļu no Jaunogres masīva dēļ tā arī termināli “rekonstruēja” uz vecās apbūves rēķina, atstājot vien brīnumainā kārtā saglabājušās vasarnīcas.

Turpretī oranžajās zonās bija paredzēts veidot pilnīgi jaunus dzīvojamos masīvus. Vairums no tām pirms kara bija slapjas pļavas, kur ganījās lopi, varbūt cilvēki ziemā slēpoja, taču šīs bija praktiski neizmantotas teritorijas. Līdz ar kombināta būvniecību un apkalpošanu šo zonu apdzīvošana deva iespēju risināt pieaugošo strādnieku skaita problēmu.

Būvniecība - ar vērienu!

Sešdesmito gadu vai ar šo desmitgadi cieši saistīto arhitektūru pilsētā var atrast ik uz stūra. Tā definē gan privātus, gan publiskus, gan industriālus, gan utilitārus un pat ar dabas zonām saistītus objektus. Varam sākt ar daudziem zināmo “Līko tiltu” (projekta autori – V. Salcēvičs, J. Mēness, T. Vitkuss), kas 1966. gadā savienoja Ogres centrālo daļu ar Pārogri un veda uz 1965. gadā būvēto un nu jau 1986. gadā notikušā “Pērkona” koncerta dēļ par leģendāru kļuvušo Ogres brīvdabas estrādi (projekta autors – Edgars Šēnbergs).

Ogres estrādes skice - Edgars Šēnbergs

Protams, desmitagadē iekļaujas arī jau pieminētais Ogres trikotāžas kombināts (1965–1970), tam piesaistītais Jaunogres dzīvojamais masīvs (60. gadu beigas–70. gadu sākums), vairākas minētās skolas un bērnudārzi. Ir neskaitāmas privātmājas, kas spējušas saglabāt savu tā laika raksturu, “izskatoties kā no arhitektūras žurnālu ilustrācijām” (Zigmārs Jauja).

Toties viens no spilgtākajiem objektiem Ogrē ir degvielas uzpildes stacija, ko 1960. gadā cēla Ogres 20. ceļu pārvaldes būvnieku vienība, kamēr pati ceļu pārvalde savu jauno ēku ieguva 1973. gadā (celta klasiskā padomju modernisma stilā).

Degvielas uzpildes stacija Ogrē

Degvielas uzpildes stacijas konstrukcija ir ne vien inovatīva un unikāla (cits identisks objekts ir vēl tikai Igaunijā), bet stacija ir arī viena no pirmajām padomju laiku būvēm, kurai mūsdienu kontekstā ir piešķirts aizsargājama arhitektūras pieminekļa statuss.

2014. gadā, gatavojoties vērienīgajai izstādei Venēcijas arhitektūras biennālē, Zigmāra Jaujas pārstāvētā aģentūra “NRJA” izvērsa vienu no pirmajiem plašajiem pētījumiem par padomju modernismu, kā rezultātā gan Ogres degvielas stacijai, gan vairākiem citiem objektiem 2016. gadā tika piešķirts aizsardzības statuss. Tiesa, drīz pēc tam degvielas uzpildi šeit slēdza.

Visbeidzot pats visslavenākais dabas objekts, kas, lai arī atrodas Ikšķiles novadā, tomēr daudziem asociējas ar Ogri, ir Zilo kalnu ieskautais Dubkalnu karjers. Viena no “Instagram” lietotāju mīlētākajām ūdenstilpēm mākslīgi veidota kopš 1959. gada.

Nozīme - ar vērienu!

Viens no pirmajiem un retajiem padomju laika arhitektūras pieminekļiem, estrāde, kas definēja veselu latviešu paaudzi astoņdesmitajos gados, pat mākslīgi veidots dabas objekts – tas viss definē Ogri sešdesmitajos gados un tas viss ir padomju mantojums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt