Ielas garumā

Ielas garumā. Hipokrāta, Sedas un Gaiļezera ielas

Ielas garumā

Ielas garumā «Strupceļa ielas»

Ielas garumā. Sergeja Eizenšteina iela

Kā Mežciemā ritēja dzīve mākslinieku divstāvu darbnīcās?

Mežciemā un citviet celtie mākslinieku dzīvokļi-darbnīcas bija padomju varas mēģinājums pietuvināt māksliniekus sev, pasniedzot dāvanu par nopelniem. Tolaik Rīgā pie dzīvokļiem izdevās tikt vien nelielai daļai pamatiedzīvotāju, kur nu vēl iegūt radošiem cilvēkiem tik nepieciešamo papildu telpu. Kā ritēja dzīve šajos neparastajos mitekļos?

Tiesa, Daugavmalā atradās Mākslinieku nams ar darbnīcām, bet tur lielākoties strādāja vecmeistari. Jaunākajām paaudzēm nācās stāvēt rindā, cerot, ka kāda darbnīca atbrīvosies dabiskā ceļā.

Ideja uzlabot mikrorajona sociālo vidi

Nekas daudz nebija mainījies arī 70. gadu sākumā, kad arhitektu grupa Modris Ģelzis, Juris Paegle, Andris Kronbergs un Zaiga Gaile sāka projektēt Mežciema dzīvojamo rajonu. Kā atceras Andris Kronbergs, galvenā ideja bija visa kvartāla garumā iekšpagalmā izveidot labiekārtotu gājēju promenādi, kur nav automašīnu. Bet bija vēl viena ideja: uzlabot topošā mikrorajona sociālo vidi, ierīkojot divstāvīgus dzīvokļus ar mākslinieku darbnīcām.

“Tā bija iespēja radošiem cilvēkiem uzlabot dzīves apstākļus, “ saka Kronbergs, ”iedot kaut ko vairāk, nekā viņi tolaik varēja cerēt.”

Kādā no kinožurnāliem “Padomju Latvija” diktors nedaudz piepaceltā tonī vēsta, kā savā jaunajā darbnīcā rosās akvareļu meistars Jānis Brekte, bet jāatzīst, ka pamats priekam bija. It īpaši, ja ģimenē ir vairāki mākslinieki un aug vēl kāds pulciņš bērnu, tad Mežciems bija īsta dieva dāvana. Latvijas Televīzijas arhīvā atradu arī kādu sižetu, kas filmēts mākslinieku Ritas un Laimoņa Blumbergu darbnīcā un kopā pulcējis dzimtas trīs paaudzes. Kolēģi atceras, ka Mežciemā mākslinieki tika apciemoti bieži, bet raidījumi diemžēl gājuši zudībā, tādēļ, “Ielas garumā” veidojot, nācās paļauties uz mākslinieku mājas iemītnieku atmiņām.

Divstāvu “putnu būri”

Mākslas galerijas “Birkenfelds” vadītājs Toms Zvirbulis kopā ar māsu uzaudzis supergarajā mājā Gaiļezera ielā, ko viņa ģimenē dēvēja par Ķīnas mūri. Toma vecākiem, gleznotājam Jurim Zvirbulim un mākslas zinātniecei Dzintrai Andrušaitei, piešķīra vienu no brūnganajiem divstāvu “putnu būriem” desmitajā stāvā. Tiesa, ēkā nez kāpēc nebija izbūvēts kravas lifts un lielformāta darbus nācās stīvēt pa kāpnēm vai ...apgleznot mazāka izmēra audeklus, kas ietilptu šaurajā liftā. Celtnieku darba kvalitāte arī citādi neatbilda arhitektu augstajām prasībām un, kā atceras Dzintra Andrušaite, nācās meklēt radošus risinājumus, lai aizdrīvētu lielos logus, caur kuriem pa visām šuvēm sūcās ūdens un svilpoja vēji. Arī dzirdamība mājā bija tik perfekta, ka vakaros, pirms doties pie miera, nācās pagaidīt, kamēr kaimiņi ieiet vannā.

Taču sadzīves neērtības nenomāca prieku par jauno mājvietu, to spilgti apliecina foto meistara Ata Ieviņa uzņemtie kadri mākslinieka darbnīcā. Gandarījumu sniedza radošais darbs un sarunas ar tuviem un tāliem kolēģiem. Mežciemā tika sagaidīti arī izcilie trimdas mākslinieki Laris Strunke un Ēvalds Dajevskis un literatūrkritiķis un grāmatizdevējs Jānis Kadilis.

“Mēs draudzējāmies ar mākslinieku Jura Baklāna un Vijas Maldupes, kā arī Dainas Vīgneres un Jura Ivanova ģimenēm,”atceras Toms Zvirbulis.

"Mūsu vecākus vienoja kopīgas intereses, bet mums, bērniem, piederēja mežs, mototrase, ezers.

Un kur tad vēl lieliskais Motormuzejs, ko uzcēla 80. gados. Toties jubileju reizēs varējām mieloties ar mākslinieces Ilzes Avotiņas vīra Jāņa Avotiņa speciāli ceptajām sevišķi gardajām kūkām.”

Kvartāli netīrā sniegā

Mākslinieki Juris Baklāns un Vija Maldupe Mežciemu iemūžinājuši savās gleznās, savdabīgi dokumentējot rajona dzīvi. Vijai Maldupei tas ir “Jauns gads. Pavasaris Mežciemā”, bet Jurim Baklānam “ Vasara. Ziema. Mežciems naktī.”

Žurnālistei Intai Lehmusai-Briedei kādā intervijā Juris Baklāns saka: “Gleznoju to, ko redzu. Gleznot kaut ko izdomātu es nemaz nevarētu, negribētu.”(Padomju Jaunatne.1981.30.XII)

Mākslinieki kopā ar meitām Ievu, Lienu un Annu esot devušies garās pastaigās pa Biķernieku mežu un gar tuvējiem ezeriem. Lienas Baklānes atmiņā palikusi skrituļošana mototrasē, kur vecāki nereti satikuši mākslinieku Ilmāru Blumbergu, kurš no Purvciema bija devies kārtējā skriešanas treniņā. Dabā piedzīvotais acīmredzot rosinājis māksliniekus gleznot Dūņezeru un Gaiļezeru. Visticamāk, arī viņi piedalījās gulbju glābšanas akcijā, kad, strauji uznākot salam, diktore Sandra Glāzupa (arī mežciemiete!) pa radio aicināja naktī piebarot gulbjus, lai putni neiesaltu ledū.

Jura Baklāna darbos “Nami'', ''Jumti'', ''Skvošs'', ''Augšējie stāvi” savdabīgu pievilcību izstaro pat “kastīšu arhitektūra”, kā to diezgan nicīgi mēdzam dēvēt.

Manuprāt, ļoti trāpīgi Jura Baklāna Mežciema perioda darbus savulaik laikraksta “Diena” pielikumam “Sestdiena” raksturojis mākslinieks Indulis Zariņš: “Baklāns ir uzgleznojis tās jaunās mājas, kurās viņš dzīvoja. Jaunās mājas netīrā sniegā – ja kādam liktu to uzgleznot, viņš jau iepriekš zinātu, ka tur nekas nevar iznākt.

Bet Baklāns, pateicoties savam vienreizējam redzējumam un spītībai, šos jaunos kvartālus netīrā sniegā ir uzgleznojis.”

( Muižniece R. Es esmu apstājies kā pulkstenis( K.Skalbe)//Diena 1992.31.X.(Pielik.Sestdiena)

Māksliniekus nomainīja citi ļaudis

Tagad mākslinieku dzīvokļos mīt pavisam citi ļaudis. Jaunajos saimniekošanas apstākļos, kad viss sāka maksāt tik, cik tas maksā, mākslinieki savus “divstāvīgos būrus” vairs nespēja uzturēt un bija spiesti pārdot.

Vai radošo ļaužu klātbūtne attaisnoja arhitektu sākotnējās cerības un uzlaboja Mežciema sociālo vidi? Mikrorajona pašreizējais veidols liek par to šaubīties, jo namu fasādes ir noplukušas un aprakstītas, bet gājēju promenāde izdangāta un pamesta likteņa varā.

Tomēr filmēšanā sastapto mežciemiešu emocionālā atmiņa liecina ko citu. Viņi atceras trompetes virtuoza Gunāra Rozenberga paraugstundas un aizraujošos stāstus par trompetes ”dzīvi”.

Ne viens vien man taujāja, vai televīzijas arhīvā nav saglabājies sižets, kurā flamenko ģitārists Andris Kārkliņš un cīņas sporta treneris Visvaldis Freidenfelds sacenšas kāpostu skābēšanā?

Diemžēl jāatbild, ka nav gan.

Arī Jura Baklāna un Vijas Maldupes gleznas lielākoties atrodas dažādās privātkolekcijās. Tomēr dažas var apskatīt Nacionālajā mākslas muzejā vai vismaz kādā mākslas katalogā. Ir vērts pameklēt.

*Raksta sagatavošanā izmantots katalogs “Vija Maldupe 1947-1996. Juris Baklāns Dzīve. Mīlestība. Māksla.”/izdevējs Ieva Baklāne. Iespiests SIA Apgāds Jāņa sēta./

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt