"Dzegužkalns principā ir vēsturiski izveidojusies kāpa un kopēja platība parkam šodien ir ap 10 hektāriem. Kopš 17. gadsimta šeit bijuši kapi, un 1845. gadā Rīgas Rāte atļāva kristīgajai konfesijai šeit glabāt savus piederīgos, bet 1907. gadā kapi tika slēgti. Kā parku to veidoja kopš 19. gadsimta beigām pēc Georga Kūfalta projekta un 1911. gadā tika iekārtota pirmā teritorija divu hektāru platībā, bet vēlāk, 1932. gadā, pēc Andreja Zeidaka projekta tika veidots parks tādā veidolā kādu mēs to redzam tagad. Tas ir Rīgā augstākais kalns, kas veidojies dabiski un cilvēkus tas piesaistīja, jo no Dzegužkalna varēja redzēt ostu, tad arī nostiprināja nogāzes, izveidoja trepes un estrādi un tā tas ieguva savu veidolu," stāsta Dzegužkalna dārznieks Juris Tribuļkevičs.
Dzegužkalns ir ievērojams arī ar tajā augošajiem augiem.
"Te ir introducētas sugas, kā Zviedrijas pīlādži vai Tatārijas sausserži, bet
izteikts dendroloģiskais retums šeit ir sveķu likvidambrs jeb ambraskoks.
Tā izplatības areāls ir Ziemeļamerika, nelielos areālos arī izplatīts Meksikā un Centrālamerikā. Kā jau nosaukums liecina, koks satur sveķus, un ceram, ka tas sasniegs savu 15 metru augstumu arī šajos Latvijas apstākļos un spēs mūs priecēt rudenī ar savu košo krāsu, jo tas krāsojas karmīnsarkanā krāsā. Mums gan ir jāpagaida kādi 10 gadi, lai saprastu, ko tas no sevis spēj parādīt. Tāpat šeit ir raibie segliņi, kas arī skaisti krāsojās rudenī un ir tik koši sarkani, ka cilvēkiem vienmēr šķiet, ka tas ir mākslīgs augs," skaidro dārznieks.
Tā kā Dzegužkalns ir kāpa un augsne ir smilšaina, parks ātri erodē un augsni ielabot apstādījumu vajadzībām ir sarežģīti . Bieži ir tā, ka koki izskatās tievāki un jaunāki, nekā patiesībā, jo koki šeit lēnāk aug.
"Iepriekš šai vietai nosaukums bija Jēra kalns un Dzegužkalna nosaukumu tā ieguva no Piņķu muižai piederīga zemnieka māju nosaukuma "Dzeguzes"," stāstījumu noslēdz Tribuļkevičs.
