Vēsturiski - Krustpils senāka
Līdz 1962. gadam Daugava šķīra ne tikai Latgali un Sēliju, bet arī divas pilsētas – Krustpili un Jēkabpili. 1962. gadā pāri upei uzcēla tiltu, bet abas pilsētas apvienoja, dodot Jēkabpils vārdu. Krustpilieši ar to nav samierinājušies. Viņi ik pa laikam vēlas atdalīties un atgūt savas pilsētas vārdu. Kā nekā Krustpils četrdesmit divus gadus bija atsevišķa pilsēta, bet apdzīvota vieta tā ir jau no 1237. gada, kad Rīgas bīskaps tur uzcēla pili. Jēkabpils ir krietni jaunāka un tur nav pils, toties pilsētas tiesības tā ieguva agrāk nekā Krustpils.
Jēkabpils skaistā panorāma atklāj pilsētas daudznacionālo raksturu, jo ēkas būvējuši dažādu tautību amatnieki, bet virs namiem paceļas katoļu, luterāņu, uniātu un pareizticīgo baznīcu torņi. Visi dievnami atrodas pilsētas galvenajā – Brīvības ielā –, kura vijas paralēli upei, bet katrā baznīcā atrodams kas unikāls. Pareizticīgo klosteri rotā Svētā Gara un Svētā Nikolaja baznīcu torņi, un viss ansamblis ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Upe, plostnieki, plūdi un tirgotāju karavānas atstājušas neizdzēšamas pēdas pilsētas vēsturē. Kamēr vēl nebija uzcelts dambis, palu laikā Brīvības iela bija kā robežlīnija, līdz kurai aizgāja Daugavas ūdeņi. Tomēr gadījās, ka plūdi apdraudēja arī tālākās ielas. Plūdu stāsti ir īpašs žanrs Jēkabpilī un reizēm vairāk līdzinās anekdotēm. Piemēram, mums stāstīja, ka 1970. gadā, kad Sarkano strēlnieku laukumā pie Jēkabpils 1. vidusskolas atklāja pieminekli darbaļaužu vadonim Ļeņinam, svinīgā akta dalībniekus steidzīgi nācās evakuēt, jo pēkšņi strauji tuvojās ūdens.
Daudz nostāstu ir arī par upes šķērsošanu, jo pirmo tiltu uzcēla tikai 1936. gadā, bet kara gados nopostīja. Kamēr tilta nebija, pilsētnieki paļāvās uz kuģīti, ko mīlīgi dēvēja par “Gulbīti”, bet ziemā gāja pāri pa ledu.
Tikpat bieži kā plūdi Jēkabpili apdraudēja arī ugunsgrēki. 19. gadsimtā vienā no ugunsgrēkiem nodega gandrīz visas koka ēkas pilsētas vēsturiskajā centrā. Tāpēc biedrība “Jēkabpils mantojums” un arhitekti cenšas nosargāt senās koka mājas, ko darinājuši gan vecticībnieki savā neatkārtojamā manierē, gan poļu, vācu, ebreju un latviešu amatnieki. Uguns un kari vairākas reizes nopostīja arī Jēkabpils Romas katoļu baznīcu.
Pētot baznīcas vēsturi, atklājies arī kāds dīvains fakts: vienu ugunsgrēku pilsētnieki nav pat mēģinājuši nodzēst.
Padomju laikā daudzas reliģiskās celtnes draudzēm tika atsavinātas un piemērotas dažādu iestāžu vajadzībām. Pareizticīgo klostera ēkās iekārtojās gan izpildu komiteja, gan skola. Vienīgi arhitekta Kīzelbaša projektētā Svētā Gara baznīca turpināja darboties, bet Svētā Nikolaja baznīciņa uz laiku – kamēr redakcijas ēku remontēja - kļuva par Jēkabpils partijas preses mājvietu. Sākumā dzīve torņu ēnā žurnālistiem tīri labi patika, bet ziema klosterī vairs nebija tik romantiska. Lai pasteidzinātu remontniekus, nācās izmantot tolaik ļoti iedarbīgu metodi - rakstīt sūdzību Maskavai.
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Dzimta ar kuru lepojas - Skulmes
Jēkabpilieši lepojas ar Skulmju dzimtu, kuras māja atrodas Brīvības ielā, un turpat netālu Jēkabs Skulme bija ierīkojis savu kaļķu cepli. No šīs dzimtas nāk izcilu mākslinieku plejāde: Oto un Uga Skulmes, Džemma Skulme un Jurģis Skulme, aktieris Valentīns Skulme un citi.
Turpat kaimiņos izsenis dzīvoja pilsētas zemnieks Kitovs ar savu plašo saimi.
Kitovi, Sivcovi, Lapovi, Buklagini, Poliektovi, Vosķini, Rastopirkini un vēl daudzi citi latvieša ausij svešādi uzvārdi Jēkabpilī jau gadsimtiem ilgi ir savējie.
Tās ir vecticībnieku dzimtas, kuru likteņstāsti apkopoti Zinovijas Zimovas pētījumā “Jēkabpils vecticībnieki”. Z. Zimova nāk no Kitoviem, kuru pēdas Jēkabmiesta vēsturē atrodamas jau 18. gadsimta otrajā pusē.
Brīvības iela visā garumā ir dažāda - vecpilsētas daļā tā ir šaura un līdz ar to vienvirziena, bet ārpus centra iela kļūst krietni platāka. Pašā centrā Brīvības ielai piekļaujas Vecpilsētas laukums, agrākais Jaunais tirgus laukums, ar pilsētas vēsturē tik nozīmīgo lūša skulptūru. Leģenda vēsta, ka 17. gadsimtā Hercogs Jēkabs netālu nošāvis lūsi un veiksme medībās pamudinājusi viņu šeit dibināt pilsētu. Ap laukumu un Brīvības ielā atrodas daudzi jēkabpiliešu iecienīti objekti: veikali, picērija, banka, Tautas nams un Jēkabpils pilsētas bibliotēka.
Bibliotēkai gan šovasar gaidāmi jurģi, jo tā pārcelsies uz vienu no Jēkabpils greznākajām ēkām – bijušo bankas namu A. Pormaļa ielā.
Vecpilsētā Brīvības ielai raksturīgi divstāvu mūra nami, arī Latvijas austrumu daļai tik raksturīgā sarkano ķieģeļu arhitektūra. Māju īpašnieki gan daudzkārt mainījušies, un daža laba ēka jau nodzīvojusi vismaz trejas dzīves. Piemēram, kāds daudziem mākslas cienītājiem un tūristiem labi zināms nams celts kā privāts cietums, tad ilgu laiku tur atradās poliklīnika, bet nu jau 28 gadus ēkā ir mākslas galerija "MANS`S" – viena no pirmajām privātajām mākslas galerijām Latvijā.
Brīvības ielu Jēkabpilī no robežakmens līdz tā sauktajai Dzintarzemei izstaigājām divu raidījumu garumā. 30. marta stāstu varat meklēt mūsu arhīvā Replay.lv, bet šosestdien gar Daugavas malu noiesim no Vecpilsētas līdz Dzintarzemei.
