Izbraucot cauri Spuņciemam, kas atrodas pagasta centrā, šosejas kreisajā pusē divi zemesceļi un viena asfaltēta iela vedina doties uz Pērnciemu, Straupciemu un Gātciemu. Šie it kā nomaļus stāvošie ciemi, kuri savus nosaukumus saglabājuši no 17. gadsimta, pavisam tuvā nākotnē varētu tapt par Rīgai vai Jūrmalai (kas nu kuram sirdij tuvāks!) piederīgām apkaimēm.
Guntas māja atrodas Gātciemā – vistuvāk Slokai, kur senās ēkas aizņēmušas labākās vietas Lielupes krastā. Padomju laikā gan zeme tika nacionalizēta un līdzās vecsaimnieku mājām saceltas privātmājas kolhoza “Padomju Latvija” speciālistiem. Tagad pie upes ir grūti atrast vietu māju celšanai un pārnovadniekiem atliek pirkt zemi t.s. otrajā rindā, tuvāk šosejai.
Straupciemā loģistika ir cita, jo pirmie cieminieki neuzskatīja par prāta darbu celt mājas pārāk tuvu Babītes ezeram. Tagad ūdeņus iegrožo augsts zemes valnis, bet – nav ko ezeru kaitināt! Tāpēc tikai dažs jaunpienācējs ar savu māju riskējis pietuvoties septītajam lielākajam Latvijas ezeram. Ezera daudzās salas un attekas ir ideāla putnu ligzdošanas vieta, bet rudeņos vīri turp dodas uz pīļu medībām.
Taču vēl skaļāk Babītes ezera vārdu daudzināja 16.-17. gadsimtā, kad apkārtnes zemes un ūdeņus dalīja Rīga un Kurzemes hercogiste.
Vēsturnieki spriež, ka arī sīpoli Latvijā ieceļojuši kā kontrabandas prece, un salas zemkopji pirmie sākuši tos audzēt un vest uz Rīgas un Jūrmalas tirgiem, gūstot itin labu peļņu. Ne jau velti vecajās mājās griestus rotā āķi, uz kuriem karinātas sīpolu virtenes, bet viens no ciemiem nosaukts par Sīpolciemu. Vēlāk laukos sāka audzēt arī burkānus un daļa Salas pagasta tautā tika saukta par Burkānciemu, bet ceļš starp Gātciemu un Straupciemu - par Burkānu ceļu. Tomēr oficiāli šāda nosaukuma nevienā kartē nav.
Pirms kara salinieki esot audzējuši arī sparģeļus un cigoriņus, bet pat bagātākie saimnieki lepnas mājas varēja uzcelt tikai par “zušu naudu”, kas izcelta no Babītes ezera bagātajiem zivju krājumiem.
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Savukārt Gātciema nosaukums patapināts no Gātes upes, kas savieno Lielupi ar Babītes ezeru. Gāte ar savām attekām jeb piedurknēm bijusi “atslēgas vieta” jau pieminētajos zušu karos, bet gātciemiešu lauki garās strēmelēs stiepjas no šosejas līdz Lielupei.
Viena no sētām, kur viena dzimta mīt vismaz kopš 18. gadsimta sākuma, ir “Vecziemeļi”. Tagadējā saimniece Rita Arāja ar cieņu un mīlestību atceras savu vectēvu un vecmāmiņu – Jēkabu un Alvīni Ozoliņus.
“Vecziemeļi” iemūžināti arī kino, jo režisore Laila Pakalniņa tur filmēja daudzas savas filmas “Ķīlnieks” epizodes. Par filmaktieriem kļuva ne tikai kaimiņi, bet arī saimnieku vistas un govis. Prožektoru gaismā esot apsviluši krūmi un govij sākusi kūpēt mugura.
Salas pagasta ciemu vēsturi labi var iepazīt “Vietvalžos”- Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiālē, kas atrodas Spuņciemā. Atliek tikai uzdot jautājumu burvju spogulim.
Izstāžu zālē apskatāms arī Pāvulu dzimtas iespaidīgais dzimtas koks, jo viņi ir īsti salinieki un sazarojušies gan Salas pagasta ciemos, gan Jūrmalā. Dzimtas spožākā zvaigzne ir izcilais teātra un kino aktieris Eduards Pāvuls, kuru šogad pieminam viņa 90. dzimšanas dienā.
Tomēr muzeja izveidē ļoti daudz palīdzējis cits talantīgs salinieks – Rihards Ģeris no Gātciema “Kaziņu Juru“ mājām. Viņa “garšīgie” stāsti un vēsturisko notikumu apkopojums iedvesmoja interaktīvā burvju spoguļa veidotājus.
Gātciemiešiem Lielupe ir turpat pie mājas sliekšņa, un savā ziņā to var uzskatīt par likteņupi, jo katram mūsu satiktajam saliniekam ar to saistās kāds zīmīgs notikums vai ikdienas rituāls. Vietējie iemācījušies lasīt upi kā grāmatu, bet vienalga tā mēdz sagādāt pārsteigumus.
Un vēl – Salas ciemos dzirdējām arī kādu senu joku, kas raksturo Jūrmalas un apkārtnes ciemu iedzīvotājus: jūrmalnieki – reņģu bendes, upenieki – burkāngrauži, piņķenieki – čūsku dūrēji.
Katrā jokā taču ir daļa patiesības, vai ne?
