Hāmaņa muiža ir aizsargājams piemineklis. Te ir kolonāde ar portiku, tā nav ļoti unikāla, taču sava laika liecība tā noteikti ir. Kultūras mantojuma speciālists un nevalstiskā sektora aktīvists Aivars Jakovičs mēdz rīkot pārgājienus, stāstot par Pārdaugavas muižiņu vēsturi un citām ēkām. Mērķis esot arī aktualizēt diskusiju par vēsturisko ēku stāvokli un aizsardzību. Ēka Slokas ielā celta 19. gadsimtā, taču nu jau ilgus gadus nav apdzīvota, tai mainījušies īpašnieki, un tā vairākkārt degusi.
Patlaban Hāmaņa vasaras muižiņa pieder pašvaldībai, kas mēģinājusi to izsolīt, tiesa, bez rezultāta.
Ja Hāmaņa muižiņa ir pašvaldības īpašums, tad kādai struktūrai būtu jātur roka uz pulsa, lai tā no nākamā saimnieka tiktu uzturēta, un jāparaksta līgums par to, ka tiks veikti noteikti pasākumi, lai ēku uzturētu vai sakoptu, saka Jakovičs. "Citādi muižiņa stāvēs ilgi šādā veidā un, pat ja te viss ir aiznaglots, kāds atradīs veidu, kā postīt," viņš piebilst.
Hāmaņa muižiņa ir iekonservēta, apvilkta ar skārda plāksnēm. Apkārt apjozts augsts dēļu žogs, parka pusē redzams, ka ēkas daļu balsta baltās kolonnas, kuras apzīmētas ar grafiti. Jakovičs vērtē, ka pašvaldība šobrīd rīkojas ačgārni.
"Pēc tam varētu muižiņu izsolē pārdot, kad tā jau būtu daudzmaz sakārtota," spriež Jakovičs. "Dzīvokļa īpašnieki savu īpašumu cenšas pārdot jau izremontētu, nevis nolaistu, jo arī vērtība tad aug. Un Rīgas pilsētas funkcija taču ir attīstīt arī tūrismu, līdzīgi kā tas ir daudzās citās Eiropas pilsētās. Tepat ir Botāniskais dārzs, Āgenskalna kultūrvēsturiskā arhitektūra un vidū šī muižiņa, kurā var būt apkaimes tūrisma centrs un daudz kas cits."
Netālu Eiženijas ielā Jakovičs rāda vēl kādu 19. gadsimtā celtu garenu ēku, kas ar žogu sadalīta starp diviem kaimiņiem.
Tā ir Gerstenmeijera muiža. "Par to nav daudz informācijas, domāju - 19. gadsimta pirmā puse, klasicisms, kolonnas šeit mūrētas no ķieģeļiem, iepriekš Hāmaņa muižā tās bija no koka," paskaidro Jakovičs.
Abās pusēs saglabātas kolonnas, taču senās ēkas ārienē valda haoss, puses krietni atšķiras. Iespējams, arī tā bijusi muižiņa, bet nav iekļauta aizsardzības sarakstā, visticamāk, saimnieki to arī īpašam statusam nav virzījuši, secina Aivars.
"Ja nav nekāda aizsardzības statusa, šis ir uzskatāms piemērs. Dara, ko grib, jo tā jumta terases izbūve pilnīgi neiederas vēsturiskās ēkas ansamblī," trūkumus uzskaita Jakovičs. "Būtu vismaz kaut kāda starpstadija starp kultūras pieminekli un ne-pieminekli, kur var saņemt konsultācijas un ieteikumus no ekspertiem. Iedomājieties, mums ir šobrīd Eiropas maksājumi par to, ka zemju īpašnieki vienkārši nopļauj zāli un uztur sakoptu zemi, un būtu tikai loģiski, ka līdzīgs maksājums pienāktos arī kultūras mantojuma īpašniekam, kas to ir saposis un atjaunojis. Un tas ir visas sabiedrības labā. Taču šādi pozitīvie stimuli mūsu sabiedrībā netiek cienīti, vairāk negatīvie – sodi."
Tālāk Pārdaugavas muižiņu pārgājienā piestājam Buļļu ielā, kur saglabājies Nordeķu muižiņas ēku komplekss.
No priekšpuses skaisto, sārto ēku, kas arī iekļauta pieminekļu sarakstā, nevar īsti aplūkot, jo priekšā vecu dēļu žogs, bet, pastiepjoties pirkstgalos, aiz muižas ēkas paveras skats uz parku un dīķi.
"Visas šīs muižiņas ir veidotas parkā vai līdzīgā vidē, domājot par to, kā tas izskatīsies kopumā," pastāsta Jakovičs. "Pašai muižas ēkai nemaz nav jābūt lielai, tā pat var būt pavisam neliela ar pāris istabiņām, bet, ja to nolika alejas galā, tā rada teju mazas pils iespaidu. Tas bija tāpēc, ka cilvēki domāja par ainavu un kompleksu. Muižiņām ir jēga tad, ja saglabā dabisko vidi. Te gan priekšpusē to nevar izdarīt, jo ir uzbūvēta iela, bet otrā pusē joprojām ir parks un var par to domāt arī šodien, kā arī novākt to nejauko žogu."
Aivars Jakovičs vēl izrāda lielu ēku Daugavgrīvas ielā līdzās saimniecības veikalam, kas, viņaprāt, arī iekļaujama aizsardzībā, jo ir unikāla apjomīga senākas koka arhitektūras liecība. Tai saglabājies kārniņu jumts, telpās izveidoti dzīvokļi, bet izsisto logu dēļ redzams, ka ne visi ir apdzīvoti.
Arī šī ēka, līdzīgi kā citas Latvijas Radio pārgājienā redzētās, nav saudzēta. Tādēļ aktīvisti, kas rīko kultūrvēstures ekskursijas, plāno vērsties pie Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes ar priekšlikumiem, lai uzlabotu Rīgas muižiņu un citu ēku stāvokli, vairāk ieinteresējot pašus īpašniekus. Pārvaldes Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris papildina, ka patlaban valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Rīgas teritorijā iekļautas 16 muižas, to dzīvojamās ēkas vai apbūve, kas saglabājusies.
Īpašuma tiesības muižiņām ir tādas, ka puse ir privātīpašumā un puse - pašvaldībai vai valstij,
paskaidro Asaris.
Vai var novērtēt, kuri īpašnieki rūpējas labāk par šīm muižiņām? Asaris saka, ka gan privāto vidū ir labie piemēri, gan pašvaldības īpašumu vidū. Lielākās problēmas ir ēkām, kur ir vairāki saimnieki, līdzīpašnieki un katram ir savs redzējums. Viņaprāt, būtiskākais ir īpašnieku izpratne par mantojumu un vēlēšanās.
Asaris arī atgādināja, ka aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts vienmēr ir atvērts un arī jaunus objektus iedzīvotāji vai kādas sabiedriskas organizācijas var izvirzīt Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, jo ik gadu klāt nākot ap 100 objektu, tiesa, muižiņu saraksts nav bijis īpaši mainīgs.
Rīgas domes Īpašuma komitejas vadītājs un vicemērs Oļegs Burovs Latvijas Radio tikmēr norādīja, ka pašvaldība primāri iegulda līdzekļus tajos īpašumos, kas nepieciešami tās funkciju pildīšanai.
"Nedomāju, ka tukšā, neapsaimniekotā ēkā [pašvaldībai] jāiegulda līdzekļi, lai privātie tur veidotu pievilcīgu vidi vai kafejnīcas. Jebkuram no mums naudas ir tik daudz, cik tās ir. Pašvaldībai jāiegulda nauda īpašumos, kuri pilda savu funkciju," teica Burovs.
