Pēc novadpētnieku ziņām jau 1885. gadā pie Teperīša par Smiltenes luterāņu draudzes līdzekļiem uzcelts doktorāts, kurā slimniekus pieņēma draudzes algots dakteris Andrejs Brašņevičs. Dedzīgs jaunlatvietis un Smiltenes mācītāja Kārļa Kundziņa studiju biedrs. Acīmredzot ielas nosaukums jau bijis tautas mutē vēl pirms oficiālajām vārda došanas svinībām 1920. gados, kad Smiltene iegūst pilsētas tiesības un Dakteru ielu sāk intensīvi apbūvēt.
Slimībā visi ir vienādi
Turklāt no 1903. gada 14. septembra pie Vecā parka stāvās nogāzes tuvāk pilsētas centram ir uzcelta Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca – tolaik modernākā Ziemeļvidzemē. Sarkanbalta ķieģeļu ēka ar elektrisko apgaismojumu un centrālapkuri, ar lieliem logiem un parketa grīdu. Tā ir Kalnamuižas īpašnieka firsta Paula fon Līvena dāvana smilteniešiem. Viņš pats esot zīmējis projektu, vadījis būvdarbus un sedzis visas izmaksas. Firsts nav piekritis ierosinājumam veidot slimnīcai divas ieejas – vienu augstākas kārtas pacientiem, bet otru visiem pārējiem –, jo slimībā visi ir vienādi. Laika gaitā slimnīcai pieaudzēti klāt divi spārni, bet tik delikāti, ka nezinātājs to nepateiks.
Ar gadiem slimnīcas tuvumā Dakteru ielā ierīko vēl citas medicīnas iestādes, un 1981. gadā turpat līdzās uzceļ jauno poliklīniku, jo vecā ēka ir uz sabrukuma robežas un apdraud ārstu un pacientu veselību. Jauno poliklīniku ceļ savējie – 8. Smiltenes ceļu būves rajona kolektīvs. Un gluži kā Līvena laikos, uzbūvē lieliski aprīkotu un vēl šodien modernu medicīnas iestādi, ko ar slimnīcu savieno speciāla pāreja. Par poliklīniku vairāk var izlasīt pilsētpētnieka Mārtiņa Eņģeļa rakstā LSM.lv, kur iztaujāts viens no celtniekiem – Jānis Līkans.
Dakteru māja
Padomju gados Dakteru ielā uzceļ arī “dakteru māju” un iespēja dzīvot cilvēcīgos apstākļos Smiltenei piesaista daudz jaunu un inteliģentu cilvēku, arī ne vienu vien rīdzinieku. Kā stāsta daktere Lilita Ezeriņa, arī viņa ar savu nākamo vīru satikusies prakses laikā Smiltenes slimnīcā. Un tādu jaunu pāru mediķu apdzīvotajā mājā bijis daudz. Kopā dalījuši gan priekus, gan bēdas, talkojuši slimnīcas parkā, līksmojuši svētkos un izdomājuši visādas ēverģēlības. Dakteri Ilze un Jānis Krūmali izveidojuši medicīnas un vēstures muzeja ekspozīciju, bet pavasaros koši un skaisti svinētas Mākslas dienas.
“Poliklīnikā bija daudz gleznu no dakteru Krūmalu privātkolekcijas, bet keramikas traukos Ilze Krūmala veidoja skaistas sauso ziedu kompozīcijas. Tas ārstēja ne tikai miesu, bet arī dvēseli,” stāsta dr.Ezeriņa.
Tagad gan “dakteru mājā” esot kļuvis klusāk, jo bērni izauguši un aizgājuši pasaulē, bet jauni kolēgas kaimiņos apmetas reti – slimnīca jau desmit gadus ir slēgta. Vēsturiskajā ēkā saglabāta tikai neatliekamās palīdzības brigāde, bet daļu telpu aizņem pansionāts.
Dakteru ielā dzīvojot daudz ārstu, skolotāju un ceļu būvnieku, jo tur atrodas ne tikai slimnīca, bet arī Smiltenes vidusskola un Smiltenes 7. ceļu pārvalde. Visām šīm profesijām ir sava neatkārtojama loma pilsētas portreta veidošanā. To jūt arī Dakteru ielas pusotra kilometra garumā. Ķīmijas skolotāja Dzidra Nātra, kura skolā nostrādājusi 47 gadus bez nevienas slimības lapas, savā stāstā smalki un pārliecinoši atklāj skolotāja profesijas sūtību un Smiltenes vidusskolas tradīcijas.
“Tos skolēnus, ko pamatskolā mīļi uzrunājām ar “tu”, jo tas tuvināja mājai, ar pirmo vidusskolas klasi uzrunājām ar “jūs”. Un tā līdz šai dienai,” piebilst skolotāja Nātra.
Kopā ar vīru Elmāru Nātru, kurš nu jau mūžībā, viņi Dakteru ielā uzcēla māju, kas Atmodas gados kļuva par tautfrontiešu neformālo štābu.
Bet skolotāju Nātru trīs dēli ir ārsti.
Izceļ senču veikumu
“Astoto”(kā tautā dēvē 8. ceļu būves rajonu) priekšnieks Andris Lacbergs mums rāda sava uzņēmuma veikumu: lielisko Tepera ezera promenādi un daļēji atjaunoto Veco parku. Taču galvenais esot paslēpts zem ūdens. 1901. gadā firsta Līvena laikā izveidotas Tepera ezera slūžas, bet pirms pāris gadiem uzņēmums tās rekonstruējis, vienu vēsturisko vārstu noliekot Tepera krastā kā pieminekli inženieru radošajai domai.
“To tautas garu vajag celt,” nosaka Lacbergs.” Ja senči paveikuši kaut ko labu, kāpēc neizdarīt tikpat labi vai vēl labāk?”
