Avotu ielu klāj bagātīgs un krāšņs vēstures slāņojums – tā bijusi mājvieta darbīgiem dažādu jomu uzņēmējiem, amatniekiem, kinoteātrim, tipogrāfijām un daudz kam citam, kādu laiku tā pilsētnieku prātos saistījās ar mīlas priekiem, ko ielas apkaimē varēja nopirkt par naudu.
Hipsteri un līgavu kleitas
Lai arī ļaužu apziņā noplukusi, šobrīd Avotu iela piedzīvo renesansi - tajā jaunatvērti bāri un citas pulcēšanās vietas piesaista noteiktu jaunatnes subkultūru.
Taču spēcīgs un noturīgs ielas zīmols jau ilgu laiku aizvien ir līgavu kleitu veikali – tik lielu šādu tirdzniecības vietu koncentrāciju nedz Rīgā, nedz, iespējams, daudz kur citur neatrast.
Tāpat tur stabilu mājvietu raduši spirtoto dzērienu veikali.
No zosu ganībām līdz sarkano lukturu ielai
Citējot “apkaimes.lv”, raidījuma vadītājs atgādina, ka Avotu ielas nosaukums cēlies no dzeramā ūdens avotiem, kas atradušies purvainā zemienē 18./19. gs. mijā aizbērtās Daugavas attekas Speķupītes augšgalā. Senāk šī apkaime dēvēta arī par zosu ganībām – viduslaiku pilsētas iedzīvotāji aiz pilsētas mūriem mēdza ierīkot sakņu dārzus, kas kalpoja par papildu uztura avotu. Laika gaitā namu pirmajos stāvos atradušās dažādas bodītes, darbojušās makaronu un konfekšu darbnīcas, kā arī maiznīcas, traktieri, restorāni, foto darbnīcas, grāmatu spiestuves un neskaitāmu žurnālu izdevniecības.
Avotu ielas apkaime izsenis bija slavena ar to, ka mīlu tur varēja pirkt par naudu, un tieši ielas sliktās slavas dēļ 1911. gadā Avotu ielas namīpašnieki iesniedza pilsētas valdei lūgumu mainīt ielas nosaukumu. Viņi saņēma atteikumu, ar pamatojumu, ka nepatīkamais fakts, kas saistās ar šo ielu, aizmirsīsies ātrāk, nekā iedzīvotāji pieradīs pie jaunā nosaukuma.
Deviņdesmito gadu diskrētais šarms
Ja var uzticēties raidījuma vadītāja atmiņai, tad līkumā, kur Avotu iela kļūst par Lāčplēša ielu, deviņdesmitajos gados darbojies panku un metālistu mūzikas un atribūtikas veikals, kurā varēja nopirkt kasetes, T kreklus un daudz ko citu. Taču Ingus Bērziņš atzīst, ka, iespējams, šis veikals tomēr atradies citā vietā.
Bērziņš ar draugu Rolandu Ūdri 90. gadu beigās mācījušies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kas atradās turpat netālu – Visvalža ielā, tāpēc bieži gājuši ēst uz Avotu ielas ķīniešu restorānu, kas tiem laikiem bija kas neparasts. Restorāna vadītājs bija no Ķīnas. Turklāt šis restorāns bija ilgdzīvotājs – tajā pašā vietā atradies vēl pirms diviem gadiem.
Avotu ielas pagalmā aiz Ģertrūdes ielas atrodas pagalmiņš, kurā deviņdesmitajos gados atradās bēdīgi slavenā komercfirma “Auseklītis». Tērējot tiem laikiem fantastiskas summas mārketinga aktivitātēm, kurās solīja lielus naudas uzkrājumus, “Auseklīša” darboņiem no labticīgajiem pilsoņiem izdevās izkrāpt daudz naudas, un ne par kādu procentu maksāšanu, protams, nebija ne runas.
Čabulīši jeb Zelta restorānu trīsstūris
Avotu iela var lepoties ar senu traktieru un naktslokālu vēsturi, taču arī jaunākajos laikos ir uzkrājies spilgts bāru vēstures kultūrslānis, un to izpētījusi raidījuma vadītāja. Starp Ģertrūdes un Stabu ielu viens otram pretī vienstāvu mājās atrodas divi krodziņi – “Ezītis miglā” un “Bolderāja”. “Ezītis” ir atvēries salīdzinoši nesen, bet kafejnīca-grāmatnīca “Bolderāja” darbojas jau trīs gadus, un tā ir atvasinājums no bāra “Čomskis” – to dibināja cilvēki, kas stāvēja aiz šī bāra letes. Turpat netālu – Ernesta Birznieka-Upīša ielā atrodas bārs “Aleponija”, kuru izveidoja “Čomska” dirnētāji.
Kamēr “Čomskis” atradās tajā pašā apkaimē, daudzi mēdza jokot, ka visi trīs šīs apkaimes iestādījumi veido tā saucamo “Zelta trīsstūri”, bet tie, kas pa šo trīsstūri rotē, ir Čabulīši.
ČAB – no vārdiem “Čomskis”, “Aleponija” un “Bolderāja”.
Kinoteātris un pirmais elektrības pieslēgums
Pie Avotu un Stabu ielas stūra savulaik atradās kinoteātris “Dienvidpols”. Tā adrese ir Stabu 87, bet ieeja ir no Avotu ielas. Kinoteātra ēka celta ap 1850. gadu, un sākotnēji tur atradās Tabakas fabrika. 19. gs. beigās ēku iegādājās vācbaltiešu tirgotājs Hanss Ertaks, bet 1910. gadā viņa meita Ella Radovica šajā ēkā izveidoja vienu no pirmajiem Rīgas kinoteātriem. Tirgotāja meita bija progresīva un bija pirmā, kas ierīkoja elektrības pieslēgumu savam namīpašumam.
Pēc Pirmā pasaules kara kinoteātris pārcēlās uz blakusesošo tabakas noliktavu, bet tā pēc 1944. gada aviācijas uzlidojuma tika sabumbota un nodega. Savukārt sākotnējās kinoteātra telpās šobrīd ir dzīvokļi, kuros mīt Radovicu ģimene, kas pēc neatkarības atjaunošanas atguva īpašumtiesības uz savus namu.
