Iesākumos - vācbaltieši
Sākumā Mežaparkā apmetas lielākoties vācbaltieši un viņu vidū ir ne viena vien dižciltīga persona ar obligāto “fon” pirms uzvārda. Ielām tiek doti Hanzas pilsētu vārdi: Hamburgas, Lībekas, Visbijas, Štrālzundas u.c. ielas, bet mājas projektē izcili vācu arhitekti G. fon Tīzenhauzens, E. Frīzendorfs, A. Mēdlingers, E. Kupfers, K. Felsko un citi.
Latvieši Mežaparkā ienāk pamazām, bet latviešu inteliģence – ārsti, zinātnieki, rakstnieki, mūziķi – kuplā pulkā tur sāk apmesties pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām, kad dzīve normalizējas un ļaudis kļūst turīgāki. Līdz Otrajam pasaules karam Mežaparkā dzīvo visai elitāra sabiedrība, bet padomju okupācijas gadi šo respektablo, skaisto un veselīgo vidi pārvērš piedrazotā komunālā “raijončikā”. Žogi pazūd, bet ēkas sāk apaugt ar neglītiem šķūneļiem un citām bezstila būvēm. Pašas skaistākās villas Hamburgas ielā pārņem augstākais militārais ešelons un padomju nomenklatūra. Tipisks šai ziņā ir arhitekta Kārļa Felsko projektētās rūpnieka H. Petersena “Villa Adele”liktenis.
Atdzimšana
Mežaparka atdzimšana sākas Atmodas laikā. Arhitekte Indra Vijupe kopā ar domubiedriem rosina apkārtnes iedzīvotājus novērtēt šo Rīgai tik nozīmīgo kultūrvēsturisko rajonu un piedalīties tā sakopšanā.
Hamburgas ielā 3 notiek leģendārā Mežaparka dāmu sapulce, kurā tiek likti pamati Mežaparka Attīstības biedrībai – pirmajai šāda veida biedrībai Rīgā.
Milzīgu atsaucību gūst aicinājums izzināt māju un dzimtu vēsturi, un rezultātā top jau pieminētā S. Vieses grāmata, bet namu atjaunošana izrādās sarežģītāka, nekā cerēts. Tomēr Hamburgas ielā gandrīz visām ēkām – citai agrāk, citai vēlāk - palaimējies iegūt īstos saimniekus. Arhitekta H. Pīranga projektētais nams Hamburgas ielā 10 savu atdzimšanu gaidīja ilgi, bet nu tas beidzot notiek.
Pievilcīgais jūgendstils
Skaisto skatu aģentūrai Hamburgas ielā ir ko piedāvāt, un mums atliek vien nobalsot, kurš greznais nams vislabāk “iesēdināts” ainavā: tas uz augstās kāpas vai kāds cits kāpu pakājē? Labie piemēri jau paši krīt acīs, bet nez kāpēc mūsu komanda, arhitektūras profesoru Jāni Krastiņu ieskaitot, ilgi kavējas pie divām visai apbružātām, bet neapšaubāmi ļoti pievilcīgām jūgendstila ēkām. Tās kopā veido lielisku ansambli, lai gan katrai ir cits arhitekts. Vienu māju savai dzimtai 1910. gadā projektējis un cēlis inženieris, ūdensbūvju speciālists, LU profesors E. Jakobi. Tagad tur mīt vairākas ģimenes, kas savu iespēju robežās cenšas saglabāt vismaz nojautu par bijušo godību. Otrs – arhitekta A. Vites projektētais nams - cietis krietni vairāk un, šķiet, sūta pēdējo SOS signālu.
Pētot Hamburgas ielas vēsturi, nākas secināt, ka ēku īpašnieki un īrnieki bieži mainījušies arī pirms Otrā pasaules kara. Un tas nav saistīts tikai ar vācbaltiešu repatriāciju 1939. gadā. Daži īpašnieki mājas gan nopērk, bet paši tur nedzīvo, tikai iekārto īres dzīvokļus. Citi savos namos atver privātklīnikas un sanatorijas, bet akciju sabiedrība “Rīgas būvbiedrība” atvēl īpašumus gan policijai, gan armijai.
1927. gadā namu nr.16 Hamburgas ielas galā netālu no Ezermalas ielas nopērk zvērināts advokāts un jaunievēlētais Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Viņš Mežaparkā pavada vairākas vasaras – visu to laiku, kamēr ieņem Valsts prezidenta un finanšu ministra amatus.
Iepretim G. Zemgala namam stāvas kāpas virsotnē atrodas “Villa Denffer”, ko latviešu arhitekts Oskars Bārs 1910. gadā projektē
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Padomju laikā villa pārtop komunālā miteklī, bet 2000. gadu sākumā māju nopērk jauni, rūpīgi un uzņēmīgi ļaudis, kas ēku priekšzīmīgi atjauno. Tagad mājai ir citi saimnieki, bet jūgendstila nams Hamburgas ielā 25 joprojām ir ielas un profesora J. Krastiņa vērtējumā arī visa Mežaparka rota, kas droši var kalpot kā dārzu pilsētas vizītkarte.
Kartē skatoties, Hamburgas iela atgādina mazliet izstieptu “S “burtu, un tik interesantas formas nav nevienai citai Mežaparka ielai. Tā kā ielā atrodas tikai dzīvojamās mājas, pat darbdienās tur valda miers un klusums, jo autobraucēji vai gājēji ir pārsvarā savējie. Pēcpadomju privatizācijas vēstures sarežģītajos līkločos ielai izdevies saglabāt savu seju, jo betona “kluči” vai citas “kliedzošas” jaunbūves tās veidolu neizkropļo.
Dažas 21. gadsimta villas gan labāk piestāvētu Jūrmalas pompozajam stilam, bet par gaumi jau nestrīdas! Un īstās Hamburgas ielas pērles vienalga mirdz spožāk.
