Ielas garumā

Ielas garumā. Kauguri. Raiņa, Tallinas un Nometņu ielas

Ielas garumā

Ielas garumā. Jūrmala. Kaugurciems

Guļamrajonu paradokss Kauguros

Guļamrajonu paradokss Kauguros – pievilcīgi un dzīvošanai nepiemēroti vienlaikus

Ar ko jums asociējas Kauguri? Ar dārgām koka mājām kā Majori? Ar laikmetīgo mākslu kā Dubulti? Ar kultūras dzīvi kā Dzintari? Šķiet, ka daudziem asociācija ir tikai daudzstāvenes. Un ir arī iemesls – Jūrmalā ir 15 apkaimes, taču neticēsiet – Kauguros vien mitinās 40 % no visiem pilsētas iedzīvotajiem!

Taču jaunie Kauguri ir arī izteikts piemērs modernisma paradoksam. Kā tas skan? Vietas, kur pilsētās dzīvo visvairāk cilvēku, bieži vispār nav piemērotas dzīvošanai. Sauksim to par guļamrajonu paradoksu.

ĪSUMĀ:

Kauguru pretstatu kartēšana:

 

103. projekts 1970. gados.

    Pa vidu kūrortam, bet līdz galam - nekam

    Līdz ar Kauguru un Slokas pievienošanu Jūrmalas teritorijai 1959. gadā mainījās šo apdzīvoto vietu izskats – no maziem ciemiem tās nākamo desmitgažu laikā pārvērtās par dzīvojamiem masīviem. Kauguros sākotnēji celtās balto ķieģeļu “hruščovkas” Talsu šosejas rajonā pēcāk nomainīja piecstāvu 103. un deviņstāvu 602. sērijas projekti. Mājoklis tika iedalīts ne tikai iebraucējiem no Padomju Savienības, bet arī jūrmalniekiem, kuru mājas Majoros, Dubultos, Bulduros, Dzintaros un citviet Jūrmalā tika nojauktas.

    Apkaimei bija lemts veidoties par viduspunktu starp divām galvenajām kūrorta zonām: viena – atpūtniekiem no visas PSRS paredzētā Ķemeri–Jaunķemeri, otra – rīdzinieku masveidīgai atpūtai nodotā Priedaine–Vaivari. Taču līdz ar iedzīvotāju skaita strauju pieaugumu, kas mūsdienās sasniedzis vismaz 20 000, un apbūves platību palielināšanos, dzīvošana tur nekļuva mājīgāka. Šajā kontekstā jaunie Kauguri, lai arī mazāki mērogā, ne ar ko neatšķiras no pēckara laika urbānajām apkaimēm Rīgā, Liepājā, Minskā un citās postpadomju pilsētās. Tāpat klājas arī Berlīnē, Londonā, Parīzē, katrā Ķīnas pilsētā, un tā varam turpināt.        

    Pilsētplānotāju kļūda gan tad, gan joprojām bija un ir cilvēciska mēroga  prasību neievērošana – proti, nedomāšana par pilsētu no gājēja un iešanas skatupunkta, apmierinot vajadzību tikai pēc tranzīta infrastruktūras un straujo dzīvokļu telpas pieprasījumu.

    Līdz ar to tika radīta publiskā ārtelpa, kurā cilvēkam nav patīkami atrasties, kur attālumi ir pārāk lieli, lai dotos pastaigā, un kurās nav punktu, kur apstāties, satikties, kavēties. Tās ir apkaimes ar iztrūkstošām elementārvajadzībām – no veikala līdz bērnu laukumam un restorānam, no izstāžu un koncertvietām līdz soliņiem un publiskajām tualetēm.

    103. projekts kā glābiņš

    Kauguros savā ziņā jāpateicas tieši 103. projektam – garenām piecstāvu ēkām ar vienmēr klātesošām lodžijām,  kas pamatā ir veidotas no dzelzsbetona paneļiem, ar raksturīgām ķieģeļu starpsienām vai kāpņutelpu izvirzījumu ritmu. Kā stāsta arhitekts, kritiķis un arhitektūras platformas “a4d” redaktors Artis Zvirgzdiņš – tieši ķieģeļu klātbūtne ir tā, kas spējusi atsvaidzināt dzīvojamo platību Kauguros un citviet Latvijā.

    Uzraksts uz kādas 103. projekta ēkas.

    “Sešdesmito gadu beigās iepriekšējie projekti vairs nespēja apmierināt prasības pēc kvalitatīvas dzīvojamās telpas. 103. tipa projekts risināja gan problēmu ar maziem dzīvokļiem, padarot tos kaut nedaudz, bet tomēr plašākus, gan arī plānojuma fleksibilitāti. Vispirms jau vienā kāpņutelpā varēja būt gan vienas, divu un trīs istabu kārtojums. Otrkārt – un pilsētvides kontekstā galvenokārt – 103. projekta ķieģeļu starpsienas spēja radīt dažāda leņķa ēku liekumus, ne vien taisnleņķi, kā bijis iepriekš. Arhitektūra bija ar organiskāku konfigurāciju, labāk reaģēja uz vidi un radīja patīkamāku iekštelpu,” komentē Artis Zvirgzdiņš.

    Piekritīsiet, ka apbūve, kas veido liekumus un kuru var pāraugt koki, vienmēr ir spējīga radīt mājīgu atmosfēru, jo, pavisam vienkārši – iespējams ievērot cilvēcisku mērogu un padarīt kaut vai gājienu uz veikalu pietiekami interesantu, lai būtu, kur “piesiet aci”? Tieši bagātīgāka durvju, skatlogu, iebrauktuvju, ieliektu fasāžu vai vienmērīgas publiskās–privātās telpas pāreju klātbūtne arī dzīvojamajos masīvos spēj tos padarīt omulīgākus, mājīgākus, dzīvākus, kā arī noslēgtākus – lai arhitektūra nebūtu celta tā, ka tikai vējš skrietu cauri.

    Kopā ar Arti Zvirgzdiņu kādā no 103. projekta pagalmiem.

    Arī daudziem zināmais dāņu urbānists Jans Gēls grāmatā “Pilsēta cilvēkiem” min, ka vidē ar cilvēcisku mērogu “rodas vēlme uzkavēties un baudīt labu laiku, vietu un pilsētas dzīvi. Ļaudis iznāk no savām ēkām, lai uzturētos pilsētas ārtelpās. Viņi noliek mājas priekšā krēslus, un bērni iet laukā rotaļāties.”

    Bet vai ar to pietiek? Vai ar cilvēcisku arhitektūru, lielākiem dzīvokļiem un patīkamāku publiskās telpas mērogu ir pietiekami, lai radītu cilvēkam dzīvojamāku pilsētu?

    Kartējam Kaugurus!

    Lai noskaidrotu, kā iedzīvotāji vērtē ārtelpu Jaunajos Kauguros, raidījums “Ielas garumā” radīja īpašu skalu, uz kuras ir divas pretējas sajūtas, ko pilsētas ārtelpa var sniegt. Viena ir – omulīga, personiska, iekļaujoša, mierpilna, interesanta, dzīvīga un droša, bet otra – neomulīga, bezpersoniska, nospiedoša, steidzīga, nedroša, auksta un tamlīdzīgi.

    Kauguru kartēšanai sagatavota skala.

    Jaunajos Kauguros ar šo skalu “mērīja” četras vietas, kas ir līdzīgas, bet arī atšķirīgas – plašo Tallinas ielu un šauro Raiņa ielu, kā arī zemo 103. projektu bez ērtas pagalma infrastruktūras un augsto 602. projektu, bet ar ērtu pagalma iekārtojumu.  Ir laiks noskaidrot – vai Jaunie Kauguri ir tik bezpersoniski, kā bieži liekas, runājot par padomju guļamrajoniem, vai tie var būt arī mājīgi gan sev, gan viesiem?

    Pagalmi deviņstāvenes ar dzīvību

    Jaunajiem Kauguriem – tāpat ka lielai daļai padomju mikrorajonu Latvijā – bieži pietrūkst cilvēciska mēroga, vēlmes apstāties vai vispār kur doties kājām. Interesanti, ka jau senajās fotogrāfijas no laika, kad Kauguru dzīvojamie masīvi tika pabeigti, vienmēr var redzēt, ka pagalmi ikreiz ir tukši (tiesa, varbūt tāds ir bijis fotogrāfijas uzstādījums – cilvēkus bildēt nevajag).

    Lielākais pārsteigums ir tāds, ka tas, ko šķietami nesagaidām no deviņstāveņu pagalmiem, notiek mūsu acu priekšā, ja labi gribam. Telpa starp divām 602. sērijas ēkām ir ieguvusi apzaļumotu zonu un bērnu laukumu, kas teju katru reizi, kad ierodamies pagalmā, atdzīvojas un rada sajūtu, ka pagalms ir drošs, omulīgs, interesants, personisks. Mazu bērnu klātbūtne vienmēr ir lielisks signāls tam, ka vietai viss ir kārtībā vai tai ir potenciāls.

    602. sērijas pagalma rotaļu laukumā

    To pašu domā arī iedzīvotāji, ko aptaujājām. Bērni nevēlas doties prom, vecākiem ir drošības sajūta un laiks, lai satiktos, kamēr jaunieši, kas sēž uz soliņiem, atzīst, ka atrodas šeit tāpēc, ka zem kokiem var patverties no saules. Par spīti tam, ka kāda kundze no otrā stāva piebilst, ka pilnai laimei pietrūkst publiskas tualetes, lai bērni neskrietu uz krūmiem zem viņas loga, viss labais dzīvošanai, nevis izdzīvošanai, pilsētās ierodas mirklī, kad ļauj vaļu kokiem un veido vietas, kur satikties, nevis paskriet viens otram garām.

    Kartēšanas rezultāts uz skalas: 50 – 100 % apmierinātība.

    Pagalmi – piecstāvu mājīgums bez infrastruktūras

    Nevar noliegt, ka 103. projekta pagalms arī ir mierīgs, pat savā ziņā omulīgs un tikpat zems kā jebkurš kvartāls Rīgā (pieci stāvi pilsētplānošanā tiek pieņemts kā maksimums, lai uzturētu dzīvu kontaktu starp dzīvokļa iemītniekiem un pagalmu ). Varbūt ne visos, taču vairumā mūsu apskatīto 103. tipa pagalmu pat eksistē šobrīd tik ļoti aktuālie dabiskie elementi – pagalms nav mauriņš, bet burvīga un reizē kontrolēta pļava, ir pāreja no publiskās uz privāto telpu ar patīkamu krūmāju, zemu dzīvžogu un apstādījumu palīdzību.

    Taču mirklī, kad vēlējāmies noskaidrot ne vien, kā šajā pagalmā izskatās, bet arī, kā iedzīvotāji jūtas – nesatikām nevienu cilvēku. Kamēr dažus redzējām dzīvokļu logos, vairums pagalmus (precīzāk, tikai ielas, kas tos apjož) izmantoja par tranzīta zonu, lai dotos uz savu izvēlēto galapunktu. Nebija neviena, kam galamērķis ir pats pagalms. Vienīgais cilvēks, ko satikām, bija Līvijas kundze, kura tajā atradās, tikai lai pabarotu ielas kaķus, kamēr pati dzīvo pavisam citā kvartālā.

    Kaķi kādā no 103. projekta pagalmiem

    Artis Zvirgzdiņš, raksturojot sākotnēju pagalmu tapšanu, saka, ka: “Vispirms jau celtniecības industrijas spējas un tehnoloģijas bija ierobežotas un kvalitāte – vāja. Tikpat ierobežoti bija arī elementi, kas šeit parādās, piemēram, vienkāršas standarta 40 cm betona plāksnes kā segums vai varbūt kaut kādi parasti metāla vingrojamie rīki; vismaz soliņi vienmēr tiek izmantoti, ja tie ir. Daudzas cēlas idejas un domas par pagalmiem kā vietu atpūtai vienkārši netika līdz īstenošanai. Pēc šodienas standartiem tie noteikti nav vilinoši.”

    Šķiet, ka viss ir – labs mērogs, arhitektūra, kas nevis dominē, bet iekļaujas, dabas iekļauta ainava ar pašu iedzīvotāju stādītām puķēm. Ideālākais ir tas, ka telpa starp ēkām nav “nošķūrēta” autostāvvietām. Kā piekrīt Artis Zvirgzdiņš, šādi pagalmi ir rets piemērs Latvijas telpiskajā konfigurācijā ar milzīgu potenciālu.

    Taču paši pagalmi ir tukši – viens vai divi soliņi (lasīt – lāvas) katrā pie tāda iedzīvotāju skaita ir klaji nepieņemami, neviens nav ēnā, nevienā nav īsti sakārtotas infrastruktūras ne bērniem, ne pieaugušajiem. Pagalms varbūt ir sala ar miera ostu, taču neviens nepietauvojas.

    Kartēšanas rezultāts uz skalas - ?

    Tallinas iela šoseja gar dzīvokli

    No vienas puses, Tallinas ielas malās ik pēc kādiem 50 metriem ir ziedu podi, kas iekārti laternās. Tāpat vidusdaļā tā ir kā prospekts vai bulvāris – ar koku rindu centrā. Taču, no otras puses, Tallinas ielas kontekstā var minēt īpašu apzīmējumu – “nogurdinošu garenvirziena perspektīvu”. Tā ir situācija, kad cilvēks, skatoties uz taisnu ceļu vai ielu, kas bez iespaidiem izgaist tālē, jūtas noguris jau teju pēc tam, kad spēris pirmo soli. Pa tādu iet vairs negribas, vai ne?

    Arī iedzīvotāji nenoliedza, ka, atrodoties Tallinas ielā, kas vairāk izskatās pēc lielceļa, visu gribas sasniegt tikai ar mašīnu. Tā mēdz būt vējaina, skaļa, it sevišķi naktīs un motociklu dēļ. Kāds kungs norādīja, ka ir vietas, kur tā mēdz būt bīstamāka par citām rajonā, kamēr tur ir rets viesis. Tikpat retas ir arī gājēju pārejas – 1,4 km garumā un uz vairāku tūkstošu iedzīvotāju daudzumu tās ir tikai četras. Nav brīnums, ka cilvēki ielu bieži šķērsoja nedrošās, nepielāgotās un arī nelikumīgās vietās.

    Tallinas iela no putna lidojuma.

    Ja domājam par pilsētu gājēja mērogam, tad Tallinas ielā redzamais pārsvarā ir acu skatam nepiemērotas distances – viss ir pārāk tālu, citu cilvēku sejas un stāvi, uzraksti vai arhitektūras elementi izplūst un kļūst bezpersoniski, pat neatpazīstami.  Ir saprotami, ka šīs ielas iedzīvotāji  izvēlas sazvanīties vai sarakstīties, nevis iznākt pastaigāties vai satikties tete-a-tete (zem četrām acīm – red.). Vēl glābj pilsētas sabiedriskais transports, kas senioriem Kauguros ir ārkārtīgi izdevīgs un aizved, kur vajag – tad jau vispār nevajag kājas kustināt!

    Bet vai tas ir labi mājīgai, ilgtspējīgai, veselīgai, cilvēciskai pilsētai? Varēja būt sliktāk, taču laimīgs šeit nav neviens, ko satikām. Tallinas ielu glābj vien Kauguru vasaras festivāls, kad iela ir slēgta satiksmei un atvērta atrakcijām un skatuvei, kas ir tik liela, ka varētu būt viena no galvenajām festivālā “Positivus”. Tiesa, pārējā gada laikā viss atkal kļūst par šoseju.

    Kartēšanas rezultāts uz skalas: 30 – 80 % apmierinātība.

    Raiņa iela vieta visiem un dzīvībai

    Tikai kvartālu tālāk Kauguros atrodas jau pavisam cita rakstura Raiņa iela – samazināts ātrums un vienvirziena kustība, sakopta infrastruktūra, bagātīgi apzaļumota vide un publiski privātā telpa zem logiem, daudz vairāk vietas gājējiem. Pēkšņi uz ielas ir daudz patīkamāk un drošāk staigāt, atrasties, apstāties.

    Gājēji Kauguros uz Raiņa ielas

    Tāpat arī domā tie, ko aptaujājām. Raiņa iela esot klusa, skaista, salabota. Tā primāri ir iekārtota gājējam un tikai sekundāri automašīnai. Taču šāds sadalījums neliedz visam pastāvēt saskaņā, tieši otrādi – uz ielas sadzīvo gan automašīnas, gan gājēji, veci un jauni, ar kruķiem un bez, gan velosipēdi un pat zirgs! Protams, varbūt cenas ceļas, bet ir tikai normāli samaksāt vairāk par vietām un lietām, kas kalpo ilgāk, ir drošākas, skaistākas un visiem piemērotākas.

    Atšķirīgais un neviendabīgais vērtējums par ielām redzams arī uz mūsu kartējuma skalas. Raiņa ielā visi teju vienisprātis piekrīt, ka dzīve ir diezgan vai pat ļoti laba. Turpretī Tallinas ielā viedokļi krasi atšķiras no diezgan slikti uz diezgan labi. Tas norāda uz vēl kādu problēmu – nevienlīdzību starp iedzīvotājiem, to stāvokli un pieredzējumu uz tās pašas ielas pārsimts metru posmā un  pilnīgi noteikti vienā un tajā pašā mājā.

    Kartēšanas rezultāts uz skalas: 70 – 90 % apmierinātība (ironiski - daudzi aptaujātie teica, ka Raiņa iela ir labākā Kauguros, taču novērtēt to uz visiem 100 % neviens neuzdrošinājās).

    Pilsētā viss notiek uz labu, ja gribam un darām

    Arī pilsētvidē viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu vēlies padarīt jebkuru vietu mājīgu. Ir piemēri pasaulē, kad graudu kaltes top par skaistām villām, aizmirstas rūpnīcas par muzejiem un šosejas par vietu ne vien automašīnām, bet visiem. Bieži vien ieguldījums ir niecīgs pret saņemto gandarījumu un dzīvojamību-ērtumu, kārtību, drošību, vietas un iedzīvotāju saskanīgumu un līdzdalību. Varbūt padomju mikrorajoni nav ideāla mājvieta, taču – kas liedz tos veidot patīkamākus? Reizēm šķiet, ka tikai mēs paši.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Pilsētvide
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti