Kur ir upes, tur ir arī tilti, un viena no šādām pilsētām noteikti ir Jelgava, kas vēsturiski izvietojusies Lielupes abos krastos.
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja vadošā speciāliste Inese Deksne, kura Jelgavas tiltu vēsturi pēta jau divdesmit gadus, pastāstīja, ka Jelgavas valstspilsētas pārziņā reģistrēti 17 tilti un teju katra vēsture ir kā stāsts.
Interesantākā un raibākā esot Lielupes un Driksas tilta vēsture.
Deksne pastāstīja: "Kad mēs runājam par Jelgavu kā apdzīvotu vietu no 13. gadsimta, tad ir grūti pateikt, kā viņi ir pārcēlušies. Visticamāk, viņi ir tikai kuģojuši, bet pēc tam ir parādījusies pārceltuve ar plostu, un hercogam vajadzēja stingri raudzīties, lai pārceltuve būtu kārtībā un darbotos, jo tas bija svarīgi ne tikai satiksmei, bet arī pasta sakariem ar Rīgu, Lietuvu, Kēnigsbergu un vēlāk arī Pēterburgu."
Peldošie plostu tilti pāri Lielupei, kas vēstures lappusēs pirmoreiz esot minēti 18. gadsimta sākumā, saglabājušies līdz 1916. gadam. Muzeja vadošā speciāliste Inese Deksne piebilda – cik reižu tie šajā laika posmā mainīti, neesot zināms.
"Lieta ir tāda ar to peldošu tiltu, ka rudenī tas ir jāmēģina izjaukt un atvest tādā speciālā aizsarggrāvja atzarā, lai tas glabātos līdz pavasarim. Ja nepaspēja šo tiltu aizvākt, tad, pavasara ledum ejot, cik to tiltu ir aiznesti uz jūru, neviens jau vairs saskaitīt nevar," skaidroja Deksne.
Viņa norādīja, ka plostu tiltu ēras beigas pienākušas ne tikai tāpēc, ka tos bieži vien aiznesuši pavasara palu ūdeņi.
"Sākās Pirmais pasaules karš. 1915. gadā ienāk vācu armija. Atkāpjoties Krievijas armijai, viņi to plosta tiltu mēģina sadedzināt, kas īsti neizdodas, bet vienalga šī tilta nav; taču vāciešiem ir nepieciešamība savienot abus tilta krastus, tāpēc vācu armijas sapieri sāk ķerties pie tilta celtniecības," viņa stāsta.
Neraugoties uz to, ka to būvējuši vācieši, jelgavnieki esot priecājušies par pastāvīgo tiltu. Vēlākos gados pilsētas vadība gan secinājusi, ka koka tilts ir bieži jāremontē un tas izmaksā dārgi, bet arī jauna būvniecībai naudas īsti neesot pieticis. Un, gluži kā mūsdienās, sākās pingpongs starp valsti un pašvaldību.
Deksne stāstīja: "Satiksmes ministrija tika pārliecināta, ka šeit ir Rīgas–Jelgavas maģistrāle un šeit vajadzīgs kārtīgs tilts. Divdesmitie gadi ir tas laiks, kad saprot, ka tilts nav tikai būve pār ūdenstilpni, bet tas ir arī sauszemes satiksmes ceļu posms."
Pēc apmēram desmit gadiem tilts atkal sāka ļodzīties, un valsts pieņēma lēmumu būvēt jaunu tiltu. Šoreiz gan nauda netika žēlota – tapa modernākais tilts.
Deksne atklāja: "Tas bija viss no dzelzsbetona, un pirmoreiz Latvijas vēsturē tilta metāla pārsegumus taisīja no augstvērtīga materiāla, ko atveda no Luksemburgas."
Tilts tika būvēts tik varens un grandiozs, ka tam būtu jāstāv teju vai mūžība, realitāte gan izrādījās citādāka. "Tilts, kam vajadzēja stāvēt mūžību un vajadzēja simbolizēt tautas labklājību, tādu drošu, stabilu nākotni un attīstību, nostāvēja tikai piecus gadus, jo 1944. gadā kara laikā vācu sapieri to mīnēja un uzspridzināja," pastāstīja Deksne.
Jauns pastāvīgais tilts, kas arī mūsdienās savieno abus Lielupes krastus, tika uzbūvēts tikai 1955. gadā.
Aprīlī Jelgavas tiltu vēsture būs atspoguļota fotoizstādē, kas būs apskatāma Zemgales reģiona kompetenču attīstības centra logos.
