Kādreizējās Rīgas Sporta pils teritorija – aptuveni 2 hektārus lielais zemesgabals – ir brūnas, augstas metāla sētas ieskauta, bet atslēdzot vārtus paveras pilnīgi cits skats. Latvijas Radio ar Renāti Prancāni tikās saulainā, bet vēsā sestdienas rītā. Iežogotās teritorijas vidū ir milzīga būvbedre, kas iezīmē vietu, kur reiz atradās Rīgas Sporta pils, kas gan pa šiem aptuveni 13 gadiem, uzaudzējusi pamatīgu zāles, smilgu un kociņu kārtu. “Tā būs pļava”, nosaka Renāte Prancāne. Apkārt būvbedrei “U” burta formā ielas līmenī zemi vēl aizvien klāj lieli betona bloki, kas ieskāvuši teritoriju ap ēku. Tie sadala katru mazdārziņu vienādā, 12,5 kvadrātmetru lielā teritorijā un katrs nomnieks var izvēlēties tajā ievietot trīs, piecas vai astoņas vienāda dizaina koka kastes, tās piepildīt ar substrātu un audzēt visu, ko sirds kāro.
“To visu plānojumu mēs esam izdomājušas kopā ar kolēģi Ilzi Rukšāni, kas ir ainavu arhitekte,” stāsta Renāte Prancāne. “Līdz ar to var redzēt, ka mēs esam tās paletes izvietojušas. Mēs noliekam, cik apmales cilvēkam pienākas un tad cilvēkam pašam ir jāsaliek. Mēs pirms tam izsūtījām instrukciju un meistarklasi, kā kastes salikt, kā likt keramzītu apakšā, ģeotekstilu un tamlīdzīgi. Un tad viņš to principā pats izdara, lai no nulles piedzīvotu dārziņa tapšanu. Tad mums ir sarūpēta augsne un viņam ir konkrēti litri paredzēti, ko pildīt iekšā, un tad viņi var uzsākt stādīšanas un sēšanas darbus.”
Renāte Prancāne, kas ir Sporta pils dārzu idejas autore, gan piekodina, ka visas vietas ir aizņemtas un pieprasījums ir liels.
Daļā dārziņu jau zaļo košumkrūmi, garšaugi un pat ogu stādiņi, bet citos dārziņos saimnieki vēl pat nav salikuši kastes.
Renāte Prancāne izrāda, kas dārziņos sastādīts: “No kartupeļiem līdz rozēm. Nepārspīlējot. Un atraitnītes. Atraitnītes arī ir un diezgan daudz ir smukumpuķes. Ir arī dārznieki, kuri ir diezgan ambiciozi un arī sparģeļus ir iesējuši. Mums ir diezgan daudz zemenes. Mums bija kolektīvais zemeņu iepirkums – viena no mūsu kopienas dārzniecēm bija izdomājusi, ka viņa vēlas pasūtīt zemenes un viņa mūsu “Facebook” lapā bija ielikusi un beigās kādi 50 dārznieki pieteicās. Tā ka mums būs pamatīga zemeņu raža. Ko mēs gribam parādīt – ka dārziņš pilsētā vai mazdārziņš, vai pagaidu dārziņš nav obligāti nolaists, kas mēdz tā asociēties, tāpēc mums ir svarīgi, lai ir vienotais stils, vienotās kastes. Arī, piemēram, cilvēki var stādīt visu ko papildus podos, bet mums ir konkrēti podi, kurus mēs piedāvājam, lai viņi pērk. Tas pats būs ar mēbelēm.”
Renāte Prancāne rēķinājusi, ka aptuveni pieci kopienas biedri varētu būt uzskatāmi par patiesi zinošiem šajā jomā, bet par to šeit neviens nepārdzīvo, jo cilvēki esot patiesi draudzīgi un viens otram palīdz gan ar padomu, gan dalās ar sēklām un stādiņiem. Pārsvarā mazdārziņos iekārtojušies jauni cilvēki, taču esot arī vairāki seniori, pēc kuru padoma jaunieši vēršas bieži. Arī Renātei ir savs 5 kastīšu dārziņš un viņa neslēpj nedz to, ka jau tagad saprot, ka vietas visām vēlmēm trūkst, nedz arī to, ka jau pamanījusies pieļaut vairākas dārzniecības kļūdas. Tas gan nebūt nemazinot prieku par savu zemes pleķīti.
Renāte Prancāne gan stāsta –
lai arī teju visas vietas ir aizņemtas, brīvas vēl palikušas vairākas vietas ar pielāgotām dārzu kastēm uz paaugstinājuma, lai tām varētu piekļūt arī cilvēki ar kustību traucējumiem.
Uzrunājuši cilvēkus pat ar nevalstisko organizāciju starpniecību, taču pagaidām neviens nav izrādījis šādu vēlmi.
Kas aug pašas Renātes Prancānes dārzā? Viņa stāsta: “Šeit man būs dilles un puķes, un redīsi. Tur es tādos jocīgos apļos esmu tos sasējusi. Te ir lilijas un gladiolas, un dālijas. Redzēs, vai iznāks ārā. Man ar tām dālijām gāja ļoti interesanti – tām ir gumi, un es pat nesapratu, kur ir augša un kur ir apakša. Bet kaut kā es tās ieliku. Te man viena cita dārzniece uzdāvināja salātus. Vispār vajadzētu būt arī burkāniem, bet es neatceros, kur es tos iesēju. Un te ir bietes!”
Visvairāk Renāte Prancāne izbauda kopienas būšanu un darbošanos blakus, kā arī radošumu – citas kastes klāj zariņi pret putnu postījumiem, citur redzama neliela siltumnīciņa, bet vēl citā vietā kāds ierīkojis visnotaļ smalku paštaisītu laistīšanas sistēmu. Ja viss ies pēc plāna, tad Sporta pils dārzi vārtus apmeklētājiem vērs jūnijā – septiņas dienas nedēļā dārziņu īpašniekiem, savukārt teritorijā, kurā atrodas par pļavu pilsētas centrā pārvērtusies būvbedre, apmeklētāji varēs baudīt dabu no ceturtdienas līdz svētdienai. Renāte Prancāne sola arī dažādus pārsteigumus, par kuriem plašāk pagaidām nestāsta, taču sola, ka skaisti iekārtotas dobes un arī kāda garšaugu dobīte, no kuras droši cienāties, būs pieejama arī tiem apmeklētājiem, kuriem sava dārziņa šeit nav.
Vairāk par pilsētas dārziecību var lasīt LSM.lv rakstā "Vai pilsētā audzis tomāts var būt tīrs?".
