Braucot uz VEF rajonā notiekošo pilsētplānošanas konferenci "MadCity", Latvijas Radio uz VEF tilta pieredzēja situāciju, kas raisa bažas ik reizi, kad brauc pāri tiltam. Kāda meitene ar riteni ir nokritusi no šaurās un slikti norobežotās ietves uz ielas braucamās daļas. Atbraukusi ātrā palīdzība, par laimi, ievainojumi izskatās viegli, bet tas kārtējoreiz liek aizdomāties, cik draudzīga saviem iedzīvotājiem ir galvaspilsētas infrastruktūra.
Par to sākas arī Latvijas Radio saruna ar konferences "MadCity" rīkotāju, pilsētplānotāju Neilu Balgali.
Viņš uzsver: lai pilsētā būtu patīkamāk un drošāk dzīvot, nedrīkst visas pārmaiņas atlikt uz laiku, kad būs daudz naudas.
"Arī "MadCity" pasākumā mēs runājām par nelieliem ieguldījumiem un to, ka ir svarīgi sākt tagad, nevis tālā nākotnē – piemēram, veikt uzlabojumus kaut vai tepat, VEF apkārtnē, sakārtojot tramvaja pieturas, nodrošinot gājēju pārejas vienā līmenī. Piemēram, tāds tunelis pie VEF tilta Londonā būtu aizbetonēts jau pirms pieciem gadiem. VEF tilts ir ieeja pilsētā, saikne Rīgas centram ar pārējo pilsētu. Un pašlaik tas gājējiem un velosipēdistiem ir faktiski nobloķēts," stāsta Balgalis.
Konferencē gan Balgalis dzirdējis pašvaldības plānus 2020.gadā sākt tilta rekonstrukciju un cer, ka ārvalstu ekspertu paustās atziņas palīdzēs to izprojektēt gudri, atceroties, ka pilsētas galvenā vērtība ir cilvēki.
"Tā vietā, lai būvētu jocīgas ēkas, ko radījuši slaveni arhitekti, un cerētu, ka tās padarīs pilsētu slavenu, domājiet par to, lai pilsētā būtu patīkami dzīvot visiem un katru dienu.
Gugenheima muzejs Bilbao labi izskatās uz pastkartēm, bet tas arī viss. Labai pilsētai nav jābūt domātai tūristiem. Tai jādomā par saviem iedzīvotājiem," uzsver Gēls.
Un tas nozīmē labiekārtotu publisko ārtelpu – gājēju ielas, parkus, promenādes, veloceliņus, jo pētījumi apliecina: šādas pārmaiņas ceļ nekustamo īpašumu vērtību, vairo nodokļu ieņēmumus un arī uzlabo cilvēku veselību.
"50 gadus mēs esam plānojuši pilsētas tā, lai cilvēki varētu pēc iespējas vairāk sēdēt. Bet ārsti ir secinājuši, ka šis „sēdēšanas sindroms” ir ļoti neveselīgs.
Tie, kas vismaz stundu dienā kārtīgi izkustās, dzīvo vidēji septiņus gadus ilgāk un izmaksā daudz mazāk sabiedrībai, jo ir pie labas veselības. Un ārsti mums, pilsētplānotājiem, saka: pilsētas ir jāveido tā, lai cilvēkiem gribētos vairāk kustēties!" akcentē Gēls.
Jans Gēls nesen konsultējis Ņujorku, kā slēgt automašīnām Taimskvēru, palīdzējis atdzīvināt Melburnas centru un var stundām stāstīt par to, kā ar gudras pilsētplānošanas palīdzību viņa dzimtā Kopenhāgena pusgadsimta laikā kļuvusi par vienu no cilvēkiem draudzīgākajām pilsētām pasaulē.
Konferences rīkotājam Balgalim būtiskākā šķiet Kopenhāgenas, Stokholmas un citu pilsētu ekspertu atziņa, ka nekustamā īpašuma vērtību pilsētā ceļ tieši piekļuve tam ar kājām un velosipēdu, nevis ar auto.
"Pētījums, kas salīdzina piecas lielākās Skandināvijas pilsētas, to skaidri apliecina. Tātad – iemācāmies savienot lietas, lai pilsētā var staigāt ar kājām! Un tas nav aicinājums izmest mašīnas no pilsētas. Nē. Tas ir stāsts par to, ka, dzīvojot pilsētā, tev ir jāvar īsākus gabalus iet ar kājām, vidējus gabalus pabraukt ar riteni, nemaz nerunājot par to, ka uz darbu var aizbraukt ar tramvaju, trolejbusu un autobusu, un tas ir pilnīgi normāli. Šādai pārvietošanās pilsētā jābūt tikpat ērtai, kā braukšanai ar personisko auto," saka Balgalis.
Kā norāda eksperti, visa pamatā ir attieksmes maiņa – gan pašvaldības pusē, kas var lemt par labu reāli funkcionējošiem, nevis „ķeksīša” risinājumiem gājēju un velobraucēju ērtībām, gan mūsos pašos un mūsu spējā mainīt ieradumus un atmest aizspriedumus par pārvietošanos pilsētā.
