ĪSUMĀ:
- Videi pilsētā jābūt iekārtotai tā, lai cilvēks tur gribētu palikt arī pēc darba dienas beigām, uzsvēra pilsētplānotājs.
- Arhitekte Evelīna Ozola norādīja, ka mūsdienu pilsētas veidotas tā, lai ērti būtu darbspējīgiem vīriešiem, un pārējās sabiedrības grupas nav ņemtas vērā.
- Būtiski arī uzlabot mikroklimatu ielās, piemēram, apstādījumi ne tikai uzlabo gaisa kvalitāti, bet arī mazina trokšņus, pauda ainavu arhitekts Māris Bušs.
Lai pilsēta pēc darba dienas beigām "nepamirtu"
Pēc ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem līdz 2030. gadam visiem iedzīvotājiem ir jānodrošina droša, pieejama un iekļaujoša pilsēta. Īpaša uzmanība jāpievērš transporta sistēmām, satiksmes drošībai un vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupām – sievietēm, bērniem, senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti. Nākamajos desmit gados pilsētās jāsamazina arī tās negatīvā ietekme uz vidi – uzlabojot gaisa kvalitāti un citus nelabvēlīgus faktorus.
Pilsētplānotājs Celmiņš, runājot par dzīvi pilsētā, uzsvēra, ka videi ir jābūt iekārtotai tā, lai cilvēks tur gribētu palikt arī pēc darba dienas beigām, tādēļ ir jāattīsta velo joslas, publiskās ārtelpas, skvēri, parki un gājēju infrastruktūra. Piemēram, Ņujorka pēdējos 5 gados ir strauji attīstījusies, sakārtojot gan publiskās telpas, gan arī piesaistot cilvēkus palikt pilsētā pēc mācību vai darba dienas beigām, nesteidzoties prom uz savu lauku oāzi.
Citādi mēs nekad nenonāksim pie ilgtspējīgas pilsētas, jo īstā dzīve būs laukos. Pandēmija to noteikti ir pierādījusi, un tas ir kļuvis par lielu izaicinājumu lielpilsētām, skaidroja Celmiņš.
Pēc pilsētplānotāja domām, būtiska lieta, kas jāsaprot par ilgtspējīgu pilsētas attīstību, ir cilvēku paradumi un kultūra. Kamēr iedzīvotāji Latvijā saka, ka mūsu klimats nav paredzēts braukšanai ar velosipēdu visos gadalaikos, tikmēr Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas ziemeļos cilvēki brauc ar velosipēdiem 12 mēnešus gadā – tas ir kultūras, nevis klimata jautājums. Ja mēs kā iedzīvotāji nemainīsim savus paradumus, tad nekas arī neuzlabosies, sprieda Celmiņš.
Pilsēta, kas veidota ne tikai vīriešiem
Arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola, aprakstot iekļaujošas pilsētas principus, akcentēja, ka iekļaujoša pilsēta tiek veidota un plānota, ņemot vērā visus dažādos pilsētas iedzīvotājus un viņu vajadzības.
Šobrīd pasaulē ļoti labi var novērot pēkšņu atjēgšanos, ka pilsētas un daudzas citas dzīves jomas vēsturiski ir veidotas tā, lai labi un ērti būtu darbaspējīgiem, pieaugušiem baltādainiem vīriešiem.
Tagad esam sapratuši, ka pilsētā dzīvo arī bērni, seniori un sievietes – grupas, kurām šeit ir pavisam citi paradumi. Daudziem no iedzīvotājiem, piemēram, ir bail pārvietoties pa pilsētu tumšā laikā. Ir arī citi faktori un paradumi, kurus būtu vērts pārdomāt un iekļaut, plānojot pilsētu.
"Varbūt iekļaujošas pilsētas plāns var izklausīties nedaudz snobiski, bet tam ir reālas implikācijas [loģiska saistība – red.], ko var piedzīvot ikkatrs pilsētnieks. Piemēram, pārvietošanās pilsētā ar bērnu ratiņiem, kas ir absolūti elementāra lieta, mēdz būt pilnīgi neiespējama, grūta, nedroša un neērta. Tas liek daudzām ģimenēm doties prom no pilsētas – tādā veidā pilsēta zaudē desmitiem tūkstošus eiro, ko šīs ģimenes būtu samaksājuši nodokļos," komentēja Celmiņš.
Pilsētplānotājs skaidroja, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki pārvācas prom no Rīgas vai jebkuras citas lielās pilsētas. "Nemaz nerunājot par to, ja ģimenē ir bērns vai dzīvesbiedrs ar kustību traucējumiem – ceļi nav paredzēti šādiem cilvēkiem, un diemžēl par viņiem aizmirstam, jo neredzam viņus uz ielas. Tas ir fundamentāls sabiedrības veselības un iekļaušanas jautājums, kurā mēs nerunājam par pāris simtiem cilvēku, bet par desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri pilsētā vairs nevēlas dzīvot," pauda Celmiņš.
Pilsētā svarīga arī ekoloģiskā attīstība
Ainavu arhitekts Māris Bušs, stāstot par pilsētas apzaļumošanu, izceļ, ka sociālajos tīklos notiek cīņa par virszemes lietošanu un ielas telpas sadalīšana, kamēr projektējot notiek cīņa par apakšzemes komunikācijām un vietu koku saknēm.
Būtiski ir attīstīt mikroklimatu ielas telpā – spilgts piemērs Rīgā ir Brīvības iela, kurā karstā vasaras dienā ir grūti uzturēties svelmes un bezvēja dēļ.
Ar ilgtspējīgiem ainavu arhitektūras paņēmieniem ir iespējams risināt dažādas aktuālas problēmas pilsētā, piemēram, apstādījumi ne tikai uzlabo gaisa kvalitāti, aiztur putekļus un izplūdes gāzes, ko izdala transporta līdzekļi, bet arī mazina trokšņus un pilnveido dabas daudzveidību pilsētvidē.
