Alejā pie Nacionālā teātra ēkas, kurā pirms simt gadiem tika proklamēta Latvijas neatkarība, pašlaik vienīgās pārmaiņas redzamas seno ozolu apdobēs – te uzbērta jauna augsne, atsvabinot koku saknes no iepriekš gadiem sablīvētās augsnes.
Iespējams, tas varētu būt lielākais ieguvums no iecerētās „Simtgades alejas”, kas sabiedrībā uzņemta ar ļoti dažādām izjūtām.
Jau šā gada februārī, kad Rīgas domes Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs (“Gods kalpot Rīgai”) paziņoja žūrijas lēmumu, sociālajos tīklos sākās karstas diskusijas – vai šāds 135 000 eiro vērts vides objekts rīdziniekiem ir vajadzīgs un vai izvēlēta labākā vieta.
„Godīgi sakot, es neesmu tādu milzīgu sabiedrības spiedienu jutis šajā jautājumā. Ir daži cilvēki, kas pauž savu viedokli,” tā pašlaik saka konkursā uzvarējušā vides objekta autors, biroja „H2E” vadošais dizainers Holgers Elers.
Viņaprāt, būtu bijis neprofesionāli kritikas dēļ atteikties no projekta.
„Es esmu pārliecināts par to, ko es daru. Bija konkurss, 26 pretendenti, kas ir ļoti liels skaits, bija profesionāla žūrija, kas spēja novērtēt tās lietas. Izvēlējās manu projektu, un man tas darbs ir jāizdara līdz galam. Tā ir mana profesionālā atbildība,” saka Elers.
Pašlaik ražošanā ir prototips Elera veidotajam vides objektam ar nosaukumu „Laika priekškars”, kas kā laika līnija vīsies cauri koku alejai, attēlojot nozīmīgākos gadskaitļus Latvijas valsts un Nacionālā teātra vēsturē.
Pavasarī bažas par vienu no piedāvātajiem uzstādīšanas risinājumiem – betonēšanu starp kokiem – izteica arboristi no uzņēmuma „Labie koki”.
Vēlāk gan izrādījies, ka noblīvētās augsnes dēļ koku saknes sākas vien metra dziļumā un šāds risinājums teorētiski būtu pieļaujams.
„Bet es atteicos arī no tā. Esam izstrādājuši pilnīgi jaunu risinājumu, ka nekādā veidā pilnīgi neko nebetonējam. Šis objekts tiek vienkārši uzlikts tajā vietā. Zaļā zona tiks pasargāta arī no gājēju ietekmes. Jo, kā nācās novērot, gājēji šķērso šo aleju pa zaļo zonu, arī tādā veidā noblīvējot šo augsni,” stāsta Elers.
Alejā oktobrī tikšot iestādīts arī jauns ozols.
Gandarījumu par to, ka šis projekts galu galā izvērties par labu kokiem, tagad pauž arī uzņēmuma „Labie koki” vadītājs Edgars Neilands.
Vēl gan nav izvēlēts alejas pārbūvētājs, un arborists sola pievērst īpašu uzmanību darbu organizēšanai ap kokiem.
„Tas, vai koki cietīs vai necietīs, tagad ir atkarīgs no būvnieka,” saka Neilands.
“Visa būvniecība ir kokiem nekaitīga tad, ja mēs tiešām nepieskaramies koku saknēm un nenoblīvējam augsni, kurā saknes atrodas. Bet bieži vien saknes atrodas tajā zonā, kurā ir ieprojektēts kāds no jaunajiem segumiem, pamatiem vai kāds cits risinājums. Un tad saknes nākas apraut, apgriezt un vēl vairāk noblīvēt augsni, kurā saknes atrodas,” skaidro Neilands.
Viņš cer, ka plašā rezonanse ap simtgades alejas ozoliem iezīmēs pagrieziena punktu rīdzinieku un pilsētas vadības domāšanā par koku veselību publiskajā telpā.
„Kas zina, var jau būt, ka Rīgas domes attieksme pret kokiem iedzīvotāju spiediena vai pašu atklāsmes rezultātā mainās kokiem labvēlīgā virzienā,” saka Neilands.
“Es ceru, ka katram cilvēkam dzīves laikā pienāk brīdis, kad mēs saprotam, ka bez dabas, kokiem un kontakta ar to mūsu dzīve ir daudz mazvērtīgāka un dzīves kvalitāte samazinās,” norāda Neilands.
Arī Rīgas domes Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs tagad atzīst, ka šis projekts mainījis viņa izpratni par koku situāciju pilsētā. Turpmāk arboristus piesaistīšot arī citos Īpašuma departamenta projektos.
„Pēc šī gadījuma varu pateikt, ka jā – es esmu sapratis šo problēmu un visu, kas no manis kā amatpersonas ir atkarīgs, es mēģināšu risināt,” sola Burovs.
“Ko darīt ar pārējiem kokiem, tā jau ir Mājokļu un vides departamenta un „Rīgas mežu” atbildība. Bet es, bez šaubām, pateikšu kolēģiem savas domas par šo jautājumu,” saka Burovs.
Par pašu vides objektu pašvaldība vēl gaidot pēdējos precizējumus no autora un tikai tad sludinās būvniecības konkursu alejai. Ja tas neizdosies laikus, Burovs pieļauj, ka līdz 18.novembrim pārbūvi varētu nemaz nesākt.
Bet, kamēr „Laika priekškars” nav uzstādīts, līdz galam nav skaidrs arī tā saturs, proti – kuri gadskaitļi izvēlēti kā Latvijai un Nacionālajam teātrim nozīmīgākie.
Objekta autors Holgers Elers to pagaidām nevēlas detaļās atklāt.
„Tā nav varbūt tāda stereotipiska un ierasta vēstures interpretācija. Labi, ir 1918., 1919.gads, bet kontekstā arī ar teātra notikumiem tur ir daudzi un dažādi gadskaitļi, kas varbūt mums ir no atmiņas pagaisuši. Tagad būs atkal iespēja tos atcerēties. Un uz šiem gadskaitļiem būs arī paskaidrojoši teksti, ko tad tas viss nozīmē,” ideju ieskicēja Elers.
Pēc Rīgas domes Īpašuma departamenta informācijas, vēstures gadskaitļu atlase un paskaidrojošie teksti uzticēti vēsturniecei Ilonai Celmiņai no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, kura tos veidojusi kopā ar citiem ekspertiem un arī Nacionālā teātra pārstāvjiem.
