20. janvāra naktī pārstādītā koka liktenim aktīvi sekojis līdzi Latvijas Televīzijas raidījums "4. studija", kuram kokkopis atzina: "Ar šī autoostas sarkanā ozola stāstu daudzi cilvēki uzzina kaut ko vairāk par kokiem, tāpēc es esmu priecīgs, ka jūs nepaslinkojat un atbraucat, un es labprāt stāstu, jo caur vienu koku mēs varam iemācīties daudz lietu."
Neilands skaidroja, ka tik sarežģītā vietā neviens koks ne viņa pieredzē, ne, viņaprāt, citur Baltijā – nav pārstādīts.
"Šobrīd koks stāv podā. (..) Pie autoostas izkāpšanas, lielā kastē, apmēram 10 reiz 10 metri viena metra augstumā, un mēs to laistām vai, pareizāk sakot, laista autoostas darbinieki, tā ir autoostas apņemšanās. Mēs pārbaudām, jo mums ir sensors, kas mēra vienu reizi stundā, cik ir mitra augsne un sūta šo signālu gan mums, gan arī autoostai ar interneta palīdzību, un šobrīd mitruma nodrošināšana ir viena no svarīgākajām," viņš teica.
Tik lielam kokam ar daudz un lielām lapām nepieciešams daudz ūdens – vairāki simti litru dienā (līdz pat vienam kubikmetram), ko koks var izdzert. Ir pat tāds mitrināšanas veids, kad vainagā tiek ielikta speciāla migla, kas ļoti sausā un karstā laikā palīdz kokam justies labāk. Šeit gan to izmantos tikai tad, ja parādīsies kādas problēmas. Savukārt nostiprināšana ar virvēm ir nepieciešama, lai koks stāvētu stabili un neapgāztos vētrās.
"Līdzīgi kā ar sirds pārstādīšanu cilvēkam, arī milzīga koka pārstādīšana, – tā ir novājināšana, un viņam ir jāieaudzē jaunās saknes, un tie var būt arī gadi, kamēr koks jūtas atkal labi," skaidroja speciālists.
Viņš norādīja, ka šajā gadījumā koka sakņu ieaudzēšana ir nosacīta, jo tas ir podā, kur var augt kādus 2–5 gadus, līdz nonāks vietā, kur paliks uz visiem laikiem. Arī tad, ja tā būs šī pati vieta, būs daudz darāmā, proti, jānoņem bruģis, augsne, jāizņem metāli un jānoliek koks, lai tas var iesakņoties.
Neilands par koka pašreizējo atrašanās vietu teica: "Autoosta, manuprāt, ir izmainījusies, jo piebraukšana un iešana autoostā un kanālmala ar savu zaļo rotu apkārt ienāk daudz dziļāk šajā autoostas saspringtajā un mašīnām un bruģiem pilnajā pilsētvidē, un šis koks to padara vairāk kā par skvēru, par patīkamu vietu, kur gaidīt autobusus."
Kokkopis arī skaidroja, ka viens no stereotipiem, ko cilvēki domā – ka kokiem ir ārkārtīgi dziļas saknes, lai gan tā tas nemaz nav, jo saknes atrodas tur, kur ir gaiss, proti, zemes virskārtā, tāpēc arī šim ozolam pietiek ar 90 centimetru augstu podu. Šobrīd pateikt, kur tieši pēc vairākiem gadiem koks tiks pārstādīts, vēl nevar, bet labā ziņa ir tā, ka šobrīd ozols jūtas labi.
KONTEKSTS:
Šo sarkano ozolu iestādīja 1964. gadā, kad uzbūvēja Rīgas autoostu. "Rail Baltica" celtniecības gaitā ozolu bija paredzēts vienkārši nocirst. Taču tad sabiedrībā sākās iebildumi un plašas diskusijas par to, ka ozols ir autoostas simbols un to vajadzētu vai nu saglabāt, vai pārstādīt, vai varbūt tomēr situāciju nedramatizēt un ļaut, lai celtniecības darbi rit savu gaitu.
