Atvērās kā Eiropa pēc kara – Latvijas kultūrplānošanas pionieris Karosta  

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Divtūkstošo gadu sākumā Liepājā un Latvijā radošo un bieži arī sociālo toni noteica “K@2” kultūras un informācijas centrs Karostā. Tas sākās kā ceļojošu mākslinieku kopiena un jau pirmajā darbības sezonā 2000. gadā kļuva par vienu no visu laiku spilgtākajiem kultūrplānošanas metodes ieviesējiem Latvijā. Kāds bija Karostas stāsts, un kāpēc kultūra ir no svara?

ĪSUMĀ:

 

Pilsētas pēc kara

Vispirms – kas tad ir kultūrplānošana? Tās metode ir gaužām vienkārša – padarīt publisko telpu mājīgāku, it sevišķi ārpus centrālām vietām, stiprināt kopienas un veicināt radošumu un iesaisti, izmantojot kultūras klātbūtni. Īsumā – kultūrplānošanas mērķis ir attīstīt pilsētas, nevis ceļot nekustamo, bet gan sociālo un radošo kapitālu.

Visbiežāk par pilsētplānošanu tiek runāts no telpiskā, loģistikas, arī estētiskā aspekta. Tiek izvērtēta pieejamība un ērtības transportam un gājējiem, tiek runāts par zaļo zonu nepieciešamību vai to nepietiekamību, pielietoti estētiski, būvapjoma vai materiālu ierobežojumi un veiktas citas ar infrastruktūru vai telpas, gaisa, gaismas kvalitāti saistītas aktivitātes.

Viss no minētā ir ārkārtīgi nepieciešams, lai uzturēšanās pilsētā būtu ne vien cienījama, bet arī droša, veselīga, ērta, motivējoša.

Taču pilsēta nebeidzas vien pie fizikāliem mērījumiem un parametriem. Tas, kas padara pilsētas īpašas atšķirībā no jebkuras citas vietas pasaulē, ir cilvēku klātesamība, intensīvā informācijas apmaiņa, interaktivitāte un jaunrade starp paaudzēm, kultūrām, dzimumiem, ticībām un visu pārējo, ko izmērīt vai ieplānot rasējumos nav tik vienkārši.

Tautu staigāšana

Viens no pirmajiem, kas skaļi sāka runāt par kultūras nozīmības un kapacitātes celšanu plānošanā, tādējādi nodrošinot ne vien cienījamu fizisko, bet arī garīgo un sabiedrisko dzīvi pilsētā, bija pilsētplānotājs Čārlzs Landrijs. Savas aktivitātes viņš uzsāka jau studiju laikā, kad pēckara Eiropā notika ne vien industriālās, bet arī krasas sociālās pārmaiņas. Pats dzimis vāciešu ģimenē, Čārlzs uzauga Lielbritānijā, tad studēja Itālijā un ar šo multikulturālo bagāžu arī sāka strādāt arvien plašākā kontinentālā un globālā mērogā.

Čārlzs Landrijs “UrbCultural” pilsētas darbnīcā Ķelnē 2020. gadā
Čārlzs Landrijs “UrbCultural” pilsētas darbnīcā Ķelnē 2020. gadā

Pirmās desmitgades pēc Otrā pasaules kara bija saistītas ar ko līdzīgu lielajai tautu staigāšanai, kad valodas, kultūras, tradīcijas, kā arī attieksme un izpratne par pilsētvidi krasi sajaucās, it sevišķi Eiropā. Tajā pašā mirklī pilsētas strauji auga, un primārais uzdevums plānotājiem bija nodrošināt dzīvojamo platību un darbu šīm tautām, atstājot urbānās vides sociālo kapacitāti otrajā plānā.

Čārlzs Landrijs pats reiz ir atzinis, ka sākotnēji bija pieļāvis kļūdu kā visi citi. Bija taču nepieciešamas vietas, kur rast dialogu, aicināt uz jaunradi starp sabiedrības grupām pilsētā. Taču mirklī, kad katrs Eiropā centās atbildēt uz intīmu jautājumu “kas es esmu?”, kultūras risinājumi pilsētplānošanā aprobežojās vien ar jaunu muzeju, galeriju, koncertzāļu un citu tikpat strukturālu iestāžu celšanu un iekārtošanu. Pilsētvide joprojām bija utilitāra un pragmatiska.

Ielas un kultūra

Saka, ka ielu kultūras revolūcija notika līdz ar aerosola krāsas ienākšanu masu tirgū septiņdesmito gadu sākumā. Kāds min, ka poliuretāna ritenīšu ražošana slidām, skrejriteņiem un dēļiem tajā pašā laikā arī esot radījusi savu revolūciju. Turpretī citi apgalvo, ka ielu subkultūras vienkārši piedzima to slikto plānotāju dēļ, kas rasējumos paredzēja pārāk daudz vietas visam citam, izņemot cilvēkiem. Milzīgi stāvlaukumi, garas, bezpersoniskas sienas, robusti urbānie elementi kā ceļu margas, augstas apmales, grandiozas patiltes. Iepriekšējā “Ielas garumā” par satiksmes pārvadiem Pārdaugavā ielu mākslinieks Dainis Rudens pēdējās nosauca par “mākslas koridoriem”.

Kāda patilte Pārdaugavā, Rīgā
Kāda patilte Pārdaugavā, Rīgā

Visi šie elementi bija kā radīti, lai jaunā paaudze galu galā nolemtu neērto padarīt saistošu (kā sacījis Čārlzs Landrijs, tad pilsētai jābūt tai vietai, kur satikties ziņkārībai un svešiniekiem, un viens veids, kā to izdarīt, ir ar kultūras palīdzību).

Strītbols, skeitbords, grafiti un sienu gleznojumi, skrituļslidošana, hiphops, BMX vai breikdanss ir tikai dažas no neskaitāmajām aktivitātēm un subkultūrām, kam primārā funkcija beidzot bija aizpildīt publisko telpu ar jaunradi, iespēju socializēties, apmainīties ar pieredzēm un viedokļiem.

Taču visbiežāk subkultūras veidojās, lai iebilstu pret politisko kārtību, diskrimināciju birokrātisko plānošanu pilsētās un citām sociālajām netaisnībām, kas pilsētās bieži tika ignorētas.

Kā komentē vēl kāda nozīmīga personība kultūrplānošanas jomā, Itālijā dzimusī un Lielbritānijā dzīvojošā pētniece un lektore Lia Gilardi, tad kultūra un māksla nav tikai produkts. Tie ir vitāli svarīgi elementi, lai veicinātu sabiedrības iesaisti, dotu tai balsi, ietekmētu likumdošanu un padarītu pilsētas pārvaldību mazāk tradicionālu.

Tradīciju kontekstā nelieki pieminēt pat vēl šodien pasaulē dominējošo terminu “top-bottom planning” jeb pilsētas iekārtošanu veidā, kad domes institūcijas no augšas norāda, kā pilsētniekiem dzīvot, nevis pilsētnieki norāda, kādai jābūt pilsētai. Ielu subkultūru rašanās un nostiprināšanās klaji parādīja – iedzīvotāji nav tikai lietotāji, bet arī radītāji, kuru viedoklim un vajadzībām jābūt sadzirdētām gan savā starpā, gan administrācijas līmenī.

Mākslinieks plānotājs

Tajā pašā laikā ielas kļuva par ruporu klasiskāk trenētiem māksliniekiem, viņu izstādēm, performancēm, izrādēm, instalācijām, mijiedarbībām ar sabiedrību. Taču ļoti strauji pašrefleksija pārvērtās par darbiem ar aicinājumu – mākslas intervences kļuva arvien ciešāk saistītas ar tiem pašiem sociālās (piemēram, diskriminācija, rasisms, homofobija, substances), politiskās (ģentrifikācija, birokrātija) vai urbānās (automobilizācija, nepieejamība) dabas jautājumiem, kas ar iepriekš minētajām subkultūrām.

Mākslinieki kopā ar nevalstiskajām organizācijām varētu būt pirmie, kas sāka runāt un strādāt ar pilsētvidi kā nepilnību organismu, kur radošā, kultūras klātbūtne ir vitāli nepieciešama. Kā vēlāk izrādījās, tā spēj risināt izaicinājumus, kam administratīvie orgāni nespēj, nedrīkst vai negrib pieķerties dažādu iemeslu dēļ.

Labs piemērs ir dāņu mākslinieka Keneta Balfelta projekts, kas Kopenhāgenā pirms ekonomiskās krīzes paredzēja iekārtot stacijas, kur narkotiku lietotājiem atstāt izlietotās šļirces.

Pilsētas un valsts likumdošanā šādas stacijas bija nelegālas, taču mākslinieka rokās – tas bija tikai kārtējais mākslas darbs, taču ar ļoti spēcīgu un nepieciešamu ziņojumu. Lai arī projekts tika apstādināts un pārvērtās par cita formāta instalācijām, der piebilst – tagad šādas, nu jau administratīvi iekārtotas stacijas un līdz ar tām labiekārtota vide Kopenhāgenā vairs nav nekas jauns.

Cits Keneta Balfelta vadīts projekts - drošs skvēriņš iedzērājiem Kopenhāgenā, kas 2010. gadā zaudēj...
Cits Keneta Balfelta vadīts projekts - drošs skvēriņš iedzērājiem Kopenhāgenā, kas 2010. gadā zaudēja savu vietu metro būvniecības dēļ.

Kā tas sākās Karostā?

Savā ziņā savu “tautu staigāšanu” piedzīvoja arī Karosta. Līdz deviņdesmitajiem kalpojusi kā slēgta militāra pilsēta, tā atvērās līdzīgi kā Eiropa pēc kara. Kā raidījumam “Ielas garumā” stāsta “K@2” kultūras un informācijas centra līdzdibinātāja, sirds un dvēsele, režisore Kristīne Briede – Karosta tik tiešām bija pilna ar apmulsušiem cilvēkiem, kuriem nebija skaidrības, kas notiks. Likās, ka šie cilvēki ir “palikuši pāri”, daudzi no viņiem bija pilni rūgtuma, bez vietas jaunajā dzīvē.

Tikmēr deviņdesmito gadu otrajā pusē mākslinieku grupas devās izpētes braucienos pa šīm tikko atvērtajām zonām; dažas no tām kopā ar Kristīni regulāri noenkurojās Karostā. Vienmēr pozitīvi pārsteigti par vietas atmosfēru, 2000. gadā jeb pašu sauktajā “nultajā vasarā” mākslinieki nolēma šeit apmesties uz ilgāku laiku. Vietējā namu pārvalde Gaidas Korņilko personā radošajiem uzticējās tik ļoti, ka nolēma atvēlēt pusi no milzīgā bijušā cara laika Virsnieku saieta nama, kur būtu rezidence, darbnīcas, telpas izstādēm.

Virsnieku saieta nams Karostā
Virsnieku saieta nams Karostā

Dialogs ar vietējo kultūru sākās jau pirmajā dienā, kad mākslinieki saprata, ka dzīvo vienā mājā ar divām vecenītēm no pareizticīgo baznīcas un vienā rajonā ar pēc kultūras un jaunrades ļoti izsalkušiem Karostas bērniem. Pieprasījums bija tik liels, ka jau drīz nācās pielāgot pašu mākslinieku darbību nepakārtoti tikai savām individuālajām interesēm, bet arī kopienai. Vispirms tika noteikti darba laiki un atslēgts durvju zvans, lai jaunieši nestāv pie tām jau pašā rīta agrumā. Pēc tam atvērta tika arī bērnu istaba un darbā pieņemtas pieskatītājas – vietējās bijušās pedagoģes.

Subjektīvs – objektīvs

Mākslinieku grupa auga aizvien lielāka, un darbs 2000. gadā rezultējās pie izstādes, kas notika tukšā, nepabeigtā blokmājā paša Karostas dzīvojamā masīva centrā. Sauktu par “Subjektīvs – Objektīvs”, izstādi papildināja milzīgs kino ekrāns visa piecstāvīgā nama izmērā, ko nosponsorēja vietējā tekstilražotne “Lauma” un uz kā tika rādītas bezmaksas filmas.

Helēna Demakova (tolaik vēl ne ministre) izstādi avīzē “Diena” nosauca par “lielu performanci ar labu subjektīvo auru, bet objektīvi vājiem komponentiem“, kamēr “komunālās mākslas projekti” neesot nekas jauns un organizatori “nav bijuši pietiekami kompetenti veidot tādu projektu” (jo neesot piesaistīt pietiekami talantīgi mākslinieki).

Turpretī teju vietējā režisore Laila Pakalniņa, kas jau iepriekš spējusi iemūžināt Karostu filmā “Kurpe”, notiekošo esot vērtējusi pozitīvi.

Interesants liekas arī citāts no avīzes “Kurzemes Vārds”, kas raksturo tā laika atmosfēru un kultūrplānošanas nepieciešamību 2000. gada 21.augustā: “Izstādes atklāšanā publikā bija galvenokārt tikai karostnieki un kinomākslinieki. Maz [..] tādu, kas būtu atbraukuši no pilsētas centra vai citiem rajoniem. Laikam jau visi liepājnieki vēl joprojām nepieņem Karostu par vienu no Liepājas daļām, tādēļ arī nevēlas iesaistīties notikumos...”

Taču kāpēc “Subjektīvs – Objektīvs” jau retrospektīvā vērtējams kā izcils piemērs kultūrplānošanas ieviešanai Latvijā? Vispirms, izstādes būtība bija ne vien atdzīvināt pamestu, degradētu telpu, bet arī dot iespēju Karostas un Liepājas radošajiem prātiem izstādīt savus darbnīcu rezultātus un piedalīties satura veidošanā kaut vai kā bērnu korim. Vietrade un vārda došana vietējai kopienai, gan profesionāļiem, gan iedzīvotājiem bez priekšzināšanām un bērniem ir tikai divi no svarīgiem elementiem.

Nākamais aspekts bija gan Latvijas, gan ārzemju mākslinieku rezidences, kas nevis atveda jau gatavus vai ieplānotus darbus uz Karostu (kā parasti notiek), bet gan reflektēja par apkārt notiekošo un darbus izdomāja, pamatoja, izstrādāja uz vietas. Iespējams, kā rakstīja Helēna Demakova, izstāde tiešām bija palikusi dokumentēšanas fāzē. Taču šodien kultūrplānošanas kontekstā mēs to saucam citādāk – par vietas kartēšanu.

Rezultātā nultajā vasarā paveiktais vismaz retrospektīvā tiešām bija izcila kultūrplānošanas aktivitāte – lokāla un ārpus centra, sociāli nozīmīga, cieņpilna pret vietējo mantojumu un sabiedrības grupām un tajās ieinteresēta, iesaistoša, vietu atdzīvinoša un galvenais – pilsētvides nozīmi ceļoša, kas sevi pierādīja arī kā ilgtspējīgu.

Ja runā par klasisko plānošanu, tad arī tur rezultāts bija sasniegts. Pirms “K@2” ienākšanas visas saistītās mājas, gan Dzejnieku namiņš, gan Sēņu māja, gan Kino osta, galerija, “Subjektīvs – Objektīvs” izstāde vai pirmā Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas filiāle bija tukšas, aizklapētas vai pussabrukušas. Nepilnu desmit gadu laikā visas ēkas kļuva apdzīvotas, lielākā daļa teritoriju šobrīd ir privatizētas un labiekārtotas, pamestais “Subjektīvs – Objektīvs” karkass ir renovēts un kļuvis par sociālo dzīvojamo māju.

Sociālā dzīvojamā māja Karostā
Sociālā dzīvojamā māja Karostā

Taču pats svarīgākais – veidojās spēcīga vietējā kopiena, kas vēlējās redzēt Karostu ne vien kā bijušo militāro pilsētiņu, bet gan kā nākamo radošo centru cieņpilnai dzīvošanai. Lai arī “K@2” beidza eksistēt ap ekonomiskās krīzes iestāšanās laiku dažādu iemeslu dēļ, tās mantojums tika nodots jau pieminētajai Liepājas Universitātei, kur radošo darbu pilsētā turpina veikt nu jau Jauno mediju mākslas programma, kas ir “K@2” tiešais pēctecis. Vēlāk izrādījās, ka vairāki bērni, kas uzauga ar radošo Karostu, veiksmīgi turpināja ar studijām mākslas un kultūras jomā.

Šodienas nozīme

Daudz darba kultūrplānošanā Rīgā un nu jau arī citviet Latvijā tajā pašā laikā, kad darbojās “K@2”, paveica Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Tāpat nozīmīgs ieguldījumu devusi starpnozaru grupas “SERDE” darbība Aizputē vai Bolderājas grupa Rīgā, vēlāk jau Ruckas mākslas un izglītības centrs Cēsīs vai “Free Riga” biedrība atkal galvaspilsētā. Jau astoņdesmitajos daudz darba proto-kultūrplānošanā (nejauša metodes ieviešana vai izmantošana, vēl nezinot, ka tāda eksistē) veica "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca" (NSRD, Hardija Lediņa un Jura Boiko dibinātā eksperimentālās mūzikas grupa). Jebkurā gadījumā, saistoši pielietojot kultūras un radošuma rīkus, gan sabiedrības, gan pilsētu domju izpratne par sociālo elementu nozīmību vietu plānošanā noteikti kļuvusi daudz lielāka un pret iedzīvotājiem svarīgiem lēmumiem atbildīgāka.

2019. gadā savā ziņā kultūrplānošana triumfēja Rīgā, kad pats Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments kļuva par partneri vairāku gadu ilgam Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programmas “Interreg” projektam “UrbCultural”, kas rūpējas par šīs metodes popularizēšanu un ieviešanu administratīvajā līmenī Baltijas jūras reģionā. Piedaloties arī “Free Riga” biedrībai Sarkandaugavā un Kaņepes Kultūras centram Daugavgrīvas cietoksnī, kultūrplānošana līdz 2021. gadam ir projekta fokuss visās Baltijas jūras valstīs un arī Norvēģijā. Tā laikā notiek neskaitāmas darbnīcas, mākslinieku rezidences, kartēšanas, ekspedīcijas, tūres, diskusijas u.c. iesaistošās aktivitātes, kā arī trīs konferences – viena no tām, noslēdzošā Rīgā 2021. gada vasarā.

Kultūrplānošana šobrīd ir karstākais rīks arī citviet Eiropā. Piemēram, paralēli “UrbCultural” aktivitātēm īstenojas vēl cits “Cultural and Creative Spaces and Cities” projekts, kura darbības lauks ir vairākas valstis visā Eiropā.

Latvijā bāzētais sociālais aktīvists un urbānists Jonass Buhels no Vācijas savā radošajā rezidencē S...
Latvijā bāzētais sociālais aktīvists un urbānists Jonass Buhels no Vācijas savā radošajā rezidencē Somijā, Pori projekta “UrbCultural” ietvaros

Taču kultūrplānošana daudziem bieži nav pa prātam pāris līdzīgu iemeslu dēļ. Tā mēdz būt neērta, sākotnēji pat pārāk patiesa, realitātes priekšā nostādoša, bieži arī lēna, jo empātiska, uz dialogu ejoša. Taču tā ir nepieciešama ilgtermiņā, un to vislabāk raksturo vēl kāds citāts no 2000. gada “Kurzemes Vārda” par Karostas izstādes atklāšanu.

“Liela daļa [vietējo] atzīst, ka izstādē ir redzams tikai tas sliktākais, kas ir Karostā. Nevienā fotogrāfijā nav parādītas skaistākās vietas, piemēram, katedrāle, jūrmala, Beberliņi, parki utt. Tagad visi ārzemnieki atmiņās paņems līdzi tikai to, ka šeit ir vieni vienīgi gruveši, bezpajumtnieki un noskranduši bērni ar cigaretēm zobos. Taču, kā teica izstādes organizētāji, tā ir tīri subjektīvā puse, un mākslinieki savās fotogrāfijās ir iemūžinājuši to, kas viņiem šķitis visneparastākais. Bet varbūt pat labāk, ka nav redzamas tik ierastās jūras fotogrāfijas? Varbūt pašiem karostniekiem, paskatoties uz savu dzīvi no malas, radīsies vēlēšanās kaut ko mainīt savā ikdienā?”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti