Arkādijas parka sirds ir ūdenskritums. Katrs ejot caur parku šeit apstājas un ieklausās ūdens tecējumā, kā arī šeit izveidoti rožu stādījumi.
1896. gada 2. jūlijā rakstos ir minēts, ka Torņakalna parku nopirkusi pilsētas valde un Dārzu direkcijai bija uzdots to izveidot par sabiedrisku parku tolaik augošās Jelgavas priekšpilsētas iedzīvotājiem. Georga Kūfalta vadībā sācies enerģisks darbs – parkā salabo ēkas un žogus, uzceļ dārznieku māju, restorānu 1898. gadā uz 5 gadiem iznomāja alus brūzim. Parku publikai atklāja 1898. gada 26. aprīlī.
Mārupīte tecēja paralēli tā laika Altonavas ielai, tās gultni pārveidoja, ievadot upīti dārza centrālajā daļā un paplašinot strautu, atsevišķās vietās izveidoja dīķus un ūdenskritumu. 1904. gadā dārzu turpināja veidot un upītes krastos izvietoja akmeņus, lai tos nostiprinātu. Savukārt restorāna ēkas 20. gadsimta sākumā nodega un līdz ar to cieta apkārt veidotie apstādījumi. (Arī parka ēka, kas bija saglabājusies līdz mūsdienām, nodega 2006. gadā un šobrīd vēl nogāzē ir redzami apdegušie koki, kas ļoti grib dzīvot, bet no kinoteātra ēkas ir palicis tikai pagrabs, kas patlaban ir iekonservēts.)
Dārza iekārtošana tika noslēgta 1911. gadā un Arkādijas dārzs kļuva par vienu no skaistākajiem Rīgas parkiem, no kura pavērās pilsētas un Māras dīķa panorāma.
Pirmā pasaules kara laikā dārzs tika ļoti izpostīts, jo te bija apmetušies bēgļi ar saviem mājlopiem. Savukārt pēc kara atjaunoja celiņus, zālienus un stādījumus. Dārza teritorijā ierīkoja dzīvžogus un lielas neregulāras ziemciešu dobes. Arkādijas dārzs tiek uzskatīts par tipisku ainavu dārzu Rīgā. Tolaik bija saskaitītas 17 vietējās un 46 svešzemju koku un krūmu sugas. No senajiem eksemplāriem šeit saglabājušās tikai skaistās priedes un daži vecie vītoli ‘’Bullata’’, kam ir lodveida forma, bet mēs esam iestādījuši arī jaunus šīs sugas kokus, kas pēc 15 gadiem varētu atjaunot to ainavu, kāda te bija agrāk, ar apaļas formas vītoliem.
