Šoruden Aizpute beidzot kļuva par manu ceļa mērķi, bet tur redzētais izrādījās tik spilgts, ka izvērties trīs raidījumu garumā. Citādi jau laikam nemēdz būt, ja satiec īstos ceļabiedrus. Pirmā šai pulkā jāmin skolotāja un novadpētniece Mirdza Birzniece. 94 mūža gados pieredzētais jau vien ir vesela bagātība, bet skolotāju allaž urdījusi zinātkāre un vēlme izpētīto pastāstīt citiem.
Ja esi Aizputē, Baznīckalnam garām nepaiesi: Tebras upe apskauj seno kuršu pilskalnu, virs kura paceļas Svētā Jāņa luterāņu baznīca, bet kalna pakājē vijas Liepājas iela. Klasiska pastkartīšu ainava! Baznīca ir viena no senākajām ēkām Kurzemē, jo atrodas kādreizējās Kurzemes bīskapa pils mūros. Aizputnieki lepojas, ka viņiem pieder divas Livonijas laika pilis, jo pāri Tebrai citā pakalnā, bet pavisam tuvu, vīd Livonijas ordeņa pilsdrupas. Tuvums ļāvis zobenbrāļu ordenim un bīskapam uzmanīt vienam otru cīņā par varu.
Daudzu gadsimtu uzslāņojumi atklāti Svētā Jāņa baznīcas vēsturiskajā izpētē, un bijušais draudzes mācītājs Varis Bitenieks mums parāda, kur atrodas senākie – 13. gadsimta mūri, pie reizes piebilstot, ka visas būvniecības mīklas tik un tā nav izdevies atminēt. Baznīca ir atklājumu pilna no ieejas durvīm, virs kurām pētnieki pirms pāris gadiem atseguši konsekrācijas krustu, kas datējams ar 14.-15. gadsimtu, līdz pat bēniņiem.
Padomju gados baznīcu klājis šīfera jumts, bet pavisam nesen, apvienojot vācbaltiešu Kurzemes fonda, Amerikas latviešu luterāņu draudzes un Aizputes pašvaldības līdzekļus, izdevies atjaunot sarkano dakstiņu segumu. Padomju gados, kad baznīcas tika apdraudētas un daudzviet arī slēgtas, aizputnieki savu dievnamu nosargāja. Jāņa baznīcas sakristejā glabājas arī kādas kaimiņu baznīcas altārglezna, ko izdevās paglābt no vandāļiem.
Viens no Aizputes pārsteigumiem man bija ziņa, ka vēl pagājušā gadsimta 60. gados daļa pilsētnieku dzīvoja pilī! Tagad grūti iztēloties, kā sievietes vairākas reizes dienā nokāpj un uzkāpj pa pils vaļņiem, abās rokās nesot pilnus ūdensspaiņus. Mazdārziņi un pat nelielas kūtiņas sīklopiem atradās pils teritorijā, bet pēc ūdens nācās mērot prāvu ceļa gabalu līdz pilsētai. Toties bērni izauga plašajā pagalmā. Kā stāstīja Rena Vecvagare, viņas dēliem pārcelšanās uz jauno māju ar visai ierobežotu teritoriju nu nemaz nebija pa prātam.
Pagājušā gadsimta 80. gados iedzīvotāju pamesto pili izpostīja vairāki ugunsgrēki. Atmodas laikā tur tika rīkoti koncerti un talkas, bet glābšanas iniciatīvas pamazām apsīka zem ikdienas rūpju sloga. Tagad valsts nozīmes vēstures piemineklim ir parādījusies iespēja atdzimt no pelniem.
Aizputē nodibināta vēsturiskā centra darba grupa, kurā iesaistījušies uzņēmīgi jauni cilvēki, un drīz varētu sākties pils izpēte. Mani pārsteidza fakts, ka vēstures un kultūras mantojuma saglabāšanai Aizputē izveidotas pat vairākas iniciatīvas grupas un biedrības. Viena apvienība sevi dēvē par “graustu miljonāriem”. Diezgan trāpīgi, jo pilsētas centrā ir daudz pamestu senu ēku, kas ar steigu būtu jāglābj.
Pils krogs, kas vairākus gadus ticis atstāts likteņa varā, pamazām pārtop kultūrvietā. 19. gadsimta vietējās nozīmes kultūras pieminekli atjauno domubiedru grupa, “kopā ballējot un strādājot”. Tā saka Jānis Kreicburgs, kurš ikdienā strādā Rīgā, bet paspēj darboties visās pieminētajās biedrībās.
Aizputes vecpilsēta atrodas trīsstūrī starp Atmodas, Jāņa un Katoļu ielām, bet senās koka un mūra ēkas ir daudzās centram tuvākajās ielās. Biju lasījusi, ka Aizputē nemīl vecās ēkas. Savā ziņā tā ir: vēsturiskā apbūve krietni tika paretināta padomju laikā, un arī pēdējos trīsdesmit gados daudzas mājas pārvērtušās graustos. Bet, kā saka vietējie: tur nav nekā pārsteidzoša, jo lielākā daļa māju bija bez ērtībām, bet cilvēki vēlas dzīvot labiekārtotos dzīvokļos. Tagad domāšanā sasniegta jauna pakāpe, jo atradušies drosmīgi un uzņēmīgi cilvēki, kas vecos namus gatavi atgriezt dzīvē.
Pasta ielā seno godību atgūst Linmeijera viesnīca.
Par “graustu miljonāriem” un citiem interesantiem aizputniekiem Atmodas un citu ielu garumā turpināsim stāstīt arī decembrī.
