Sanita Rībena: Varbūt nākotnē mūsu pilsētas būs kā dārzi?
Ilze Rukšāne: Es domāju, ka mums ir jāsapņo plaši.
Vai pasaulē ir kāda pilsēta, kas kvalificētos kā dārzs?
Tas ir ļoti labs jautājums, mēs nevaram zināt. Neviens nepazīst visas pasaules pilsētas, vai ne? Daudz, protams, runā, ka Singapūra ir pilsēta kā dārzs, bet man tur ir ļoti daudz jautājumu. Es vienmēr uzdodu kritiskus jautājumus. Vai viņi patiešām ir ilgtspējīgi? Vai mēs redzam tikai dārgo pusi? Vai mēs redzam arī nabadzīgo pusi? Mana meita šogad bija Singapūrā, un viņa redzēja arī to otru pusi, un tas liek uzdot ļoti daudz jautājumu. Bet pilsēta kā dārzs jebkurā gadījumā būs manos sapņos. Es viņu redzu, un es redzu, ka arī Rīga ir bijusi iecerēta kā "pilsēta kā dārzs". Savulaik Georgs Kūfalts [Rīgas galvenais dārzu arhitekts un veidotājs 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā – red.] iecerēja un redzēja Rīgu kā dārzu pilsētu. Un es domāju, ka viņš bija liels domātājs un liels sapņotājs.
Vai tu mazliet vari pastāstīt par viņu?
Mežaparks, tas absolūti ir Kūfalta devums, Mežaparka struktūra ir veidota saskaņā ar dārzu pilsētas principiem. Tas koncepts nav jauns, par to ir daudzi domājuši. Tajā laikā Ebenezers Hovards [britu pilsētplānotājs – red.] bija pirmais, kas izvirzīja šo teoriju. Ir vairākas pilsētas, ko cilvēki ir mēģinājuši veidot saskaņā ar šiem principiem. Šis koncepts ir pazudis, aizgājis kā tāds savā ziņā utopiskās pilsētas koncepts. Taču es domāju, ka šobrīd, ņemot vērā arī to, ka drīzumā pilsētās dzīvos jau 68% iedzīvotāju, tas ir kaut kas, pie kā mums ir vērts atgriezties. Paskatīties atpakaļ pagātnē, lai ieraudzītu nākotni. Arī saviem studentiem es nereti stāstu – mēs kā suga esam dzīvojuši dabā ļoti ilgi. Pilsētā mēs dzīvojam tikai aptuveni 10 līdz 11 tūkstošus gadu, Bet kā suga, kā homo habilis [prasmīgais cilvēks – red.] mēs esam 2–3 miljonus gadu veci. Savukārt homo sapiens eksistē tikai 200 līdz 300 tūkstošus gadu. Un tad padomājam, cik ļoti vēl zīdaiņa vecumā mēs esam!
Savā ziņā mēs esam tāds mazs bērniņš, kurš mācās dzīvot pilsētā.
Ja mēs atveram metaforu "pilsēta kā dārzs", kā tu to ieskicētu?
Es gribētu drīzāk sākt ar to realitāti. Tajā brīdī tad, kad mēs sapratīsim, kas ir tā realitāte, mūsos atvērsies arī metafora.
Labi, darām tā! "Pilsēta kā dārzs", dublis Nr.2 – realitāte! Ja mums būtu jāiezīmē pamatprincipi, kādi tie būtu?
Tās ir ielas, pilnas ar kokiem, krūmiem un puķēm. Tās ir ielas, kur ir vieta pilnīgi visiem. Starp kokiem, krūmiem un puķēm ir soliņi, kur apsēsties, iespējams, kopā ar savu suni vai kaķi. Arī manai mammai, kurai ir 80 vai vairāk gadi. Manam tētim, kuram šobrīd varbūt ir problēmas ar kāju, un viņam ir grūti noiet lielākus gabalus. Cilvēki ar vājāku redzi var droši pārvietoties un justies pieņemti ne tikai savās mājās, bet arī jebkurā pilsētas vietā. Bērni var droši iet uz mājām un uz skolu. Tā ir daudzveidīga pilsēta – tur ir daudz sugu. Tā pilsēta ir tāda, kas padara dzīvi vieglāku.
Kādi būtu mazie soļi, ko mēs varam spert jau tagad, lai tas īstenotos? Ir tāds sens ķīniešu teiciens – ja tu gribi uzkāpt lielā kalnā, ir jāsper pirmais solis.
Tāpat kā – ja tu gribi iestādīt mežu, sāc ar vienu koku.
Jā, ir svarīgi ar kaut ko sākt.
Es domāju, ka Rīga lielā mērā jau sāk šos pirmos solīšus spert. Labs piemērs ir skvērs uz Dzirnavu ielas pie Alberta hoteļa. Tā ir savā ziņā ideāla pilsētas telpa, ko veidojusi mana kolēģe Linda Zaļā. Tur ir iespēja gan garām paiet, gan apsēsties, gan būt viesnīcas viesim un baudīt restorāna un kafejnīcas piedāvājumu, gan arī būt uz ielas ar savu kafijas krūzi. Vēl labs piemērs ir Krišjāņa Barona iela. Tur ir gan soliņi, gan ir parādījušās arī citas koku sugas, ne tikai tās, kas tradicionāli jau pierastas, liepas, piemēram. Tur ir arī pīlādži. Arī Ģertrūdes ielā ir soliņi un, manuprāt, ķirši. Pagaidu zaļināšanas risinājumi uz Tērbatas ielas ir radījuši mazas zaļas oāzes, tur gribas apsēsties. Manuprāt, šādi soliņi un zaļās oāzes mums ir vajadzīgi ikdienā uz visiem ceļiem, neatkarīgi no tā, vai mēs dzīvojam Purvciemā vai Ķengaragā, vai Imantā, vai centrā.
Lai, no savas mājas iznākot, mums ir iespēja apsēsties un būt starp kokiem un puķēm. Un, ja pilsēta saka, "mums šobrīd nav tik daudz naudas", ir jābūt kādam risinājumam.
Es to redzētu kā fondu, kurā uzņēmēji un privātpersonas var ziedot kādam konkrētam mērķim. Piemēram, var ziedot naudu, lai pilsētā tiktu iestādīts viens koks vai pieci kvadrātmetri krūmu, vai kādā konkrētā vietā tiktu novietots soliņš. Mēs bieži vien runājam, ka vēsturiskajam centram nav raksturīga sugu daudzveidība, nav raksturīgi krūmu stādījumi, bet pirms simts gadiem tajā vietā vispār nebija pilsētas, mēs esam iekarojuši šo dabas teritoriju. Mūsu veselībai, protams, svarīgas ir ēkas, kurās mēs dzīvojam. Tas mums nodrošina pamatvajadzības – siltumu, jumtu virs galvas.
Taču mūsu pamatvajadzības ir arī fiziskā un mentālā veselība, un tam ir nepieciešami koki un krūmi.
Piemēram, krūmu stāvs palīdz aizsargāt bērnus no putekļiem, kas rodas, mašīnām braucot pa ielām – bērni ir tie, kas uzņem pirmo putekļu vērpeti.
Tu nesen piedalījies Rīgas iedzīvotāju klimata asamblejā, stāstīji, kā pilsēta var kļūt zaļāka. Šis eksperiments Rīgā notiek pirmo reizi. Kāds iespaids tev radās?
Es biju ļoti pārsteigta, kā tas ir iespējams – savākt tik ļoti daudzveidīgu mūsu pilsētas pārstāvniecības paneli. 35 ļoti dažādi cilvēki piecas sestdienas savu laiku veltīja tam, lai domātu, kā padarīt pilsētu zaļāku. Bija tādi, kas vispār nekad nebija dzirdējuši, piemēram, par apkaimju kustību. Bet varēja just, ka viņiem visiem rūp pilsēta. Visi bija atvērti dzirdēt jaunu informāciju, dalīties ar savām pieredzēm. Viņi dalījās ne tikai ar savu pozitīvo pieredzi, arī ar grūto pieredzi, taču caur tādu ļoti pozitīvu prizmu. Katrs, protams, pieķērās tam savam pagalmam, tai savai tuvākajai šūniņai un to analizēja.
Rīga ir ne tikai centrs, bet Rīga ir arī apkaimes, un es zinu, ka vismaz vienā no apkaimēm – Sarkandaugavā – tu esi vairāk iesaistījusies gan ar fitoremediācijas projektu, gan arī palīdzot plašākai publikai padarīt pieejamāku kādu institūciju, kas agrāk atradās aiz lieliem mūriem.
Ja mēs runājam par Sarkandaugavu, tad ir lietas, ko grūti būtu nodalīt. Jau pats nosaukums "Sarkandaugava" pavēsta, ka mēs runājam par Daugavu. Bieži vien cilvēki saka, kur tad tur ir tā Daugava? Patiesībā Sarkandaugava ir vecupe, šobrīd tā ir diezgan piesārņota. Mēs savulaik domājām, kā varētu šo vecupi attīstīt un attīrīt. Viss pasākums gan beidzās ar izpratni, ka diezgan daudzi miljoni ir vajadzīgi, lai to varētu kvalitatīvi un pilnvērtīgi izdarīt. Bet pozitīvi ir tas, ka šādas vecupes un šādas teritorijas pilsētas vadība vairs neredz kā pavisam "aizveramas", viņi redz potenciālu. Sarkandaugavas vecupes daļas viens posms atrodas blakus Tvaika ielai. Tur atrodas Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs, šogad viņi mainīja nosaukumu uz Nacionālo psihiskās veselības centru. Mēs ar šo centru sākām strādāt jau pirms apmēram 11 gadiem. Apmēram 10 gadi pagāja, kamēr viņi paši pieņēma ideju, ka šim centram nav jābūt aiz lieliem mūriem, aiz trīsmetrīgas mūra sētas, ka to mūra sētu var nojaukt, tā pārvarot ne tikai fiziskās, bet arī mentālās barjeras daudzu cilvēku prātos.
Runājot par žogiem, gan par īstām, gan metaforiskām robežām, kur tu vēl redzi Rīgā vietas, kur ar dažu vienkāršu risinājumu palīdzību mainītos gan cilvēku skatījums, gan arī šī vieta iegūtu jaunu elpu?
Čaka iela vienkārši kliedz, arī Brīvības iela – kur nu vēl atrast lielāku brīvības metaforu kā kokus! Kad mēs piedzimstam, mūsu pirmais kliedziens rodas saskarē ar gaisu, un brīvība man lielā mērā asociējas ar gaisu, ar to mana dzīve sākās. Kas ir vajadzīgs, lai būtu gaiss? Ir vajadzīgi koki, krūmi un puķes. To es novēlētu Brīvības ielai un Čaka ielai.
Ko tu teiktu tiem cilvēkiem, kas iebilstu, ka tas varētu traucēt funkcionalitātei?
Kādai?
Piemēram, autobraucēji varētu sūdzēties, ka ir sliktāka redzamība. Vai namīpašnieki varētu sūdzēties, ka, ja ir vētra, tad koks var uzgāzties virsū mājai un radīt postījumus.
Nu, man šķiet, ka koki nekrīt kā tādi sērkociņi.
Tas droši vien ir atkarīgs no koku sugas, no šķirnes.
Koks ir jāiestāda tā, lai tam būtu pietiekami daudz vietas saknēm.
Bet es gribētu pie tā vēl pakavēties. Mums pēdējos gados vētras ir tādas palielas, koki krīt uz elektrības līnijām, uz mājām. Kādi tam lielākoties ir iemesli?
Varbūt mēs par daudz kokus esam izcirtuši. Vējam ir, kur ieskrieties. Mēs arī krūmus esam par daudz iztīrījuši. Vēl, protams, jāņem vērā klimata pārmaiņas, kurām mums ir jāpielāgojas. Un, iespējams, mums ir jāstāda jauni koki, tādi, kuri šiem lielajiem vējiem ir labāk pielāgoti.
Tad, kad bija lielais karstums vasarā, internetā klīda attēli ar uzrakstiem, kur bija divi attēli nolikti blakus – vienā redzama pilsēta bez kokiem un norādīta ļoti augsta temperatūra. Blakus otrs attēls, kurā redzama pilsēta ar kokiem, tajā temperatūra krietni zemāka.
Temperatūra pilsētā ar un pilsētā bez kokiem var atšķirties divas līdz pat trīs reizes. Mēs pārsvarā staigājam apavos, vai ne? Bet vasarā sunīšiem pa uzkarsēto ietvi jāiet basām kājām. Daudzi ir pamanījuši, ka pēdējā laikā Rīgā ir ļoti daudz vārnu. Tāpēc, ka mums daudz kur vairs nav krūmu. Tajos var paslēpties mazputniņi, lai vārnas netiek klāt. Ja mums nav krūmu, vārnas izķer mazputniņus, jo tiem mazajiem vairs nav kur paslēpties.
Ja mums būtu jāsaliek galvenie punkti uz i, kāpēc mums vajag pilsētu kā dārzu?
Pirmkārt, cilvēku fiziskā veselība. Ir daudz pētījumu par to, ka zaļa, cilvēkiem draudzīga vide nomierina sirdsdarbību, asinsspiedienu. Otrkārt, mentālā veselība. Šāda vide mazina stresu, mazina depresijas recidīvus. Tās ir tādas bāzes lietas. Tad nākamais – un to ir pierādījis arī projekts "Sporta pils dārzi" – dārzs atver sarunai. Nevis kliegšanai vienam uz otru, bet risinājumu meklējumiem augu klātbūtnē.
Darbojoties ar augiem un esot starp augiem, mēs sākam kļūt mierīgāki, atvērtāki citu domām.
Pilsēta kā dārzs var mazināt vientulību. Ja prasīsiet, kādā veidā – nu kaut vai tikai tā, ka, ja, piemēram, es esmu apsēdusies uz soliņa, es varu dažādi ar savu ķermeņa valodu pateikt, vai vēlos ar kādu uzsākt sarunu vai ne. Piemēram, es varu sev abās pusēs nolikt savas somas – nenāciet man neviens klāt! Taču es varu apsēsties arī tā, ka es aicinu kādu apsēsties blakām, un tad, iespējams, sāksies dialogs. Un, uzsākot šo dialogu, tiek mazināta vientulība. Mums ir ļoti daudz vientuļu cilvēku, mums ir novecojoša sabiedrība.
Tas, ko es vēl raidījumā saklausīju – koki ir ļoti noderīgi, ja ir lielas temperatūras svārstības. Piemēram, tie palīdz mazināt karstumsalu ietekmi uz cilvēkiem ar augstu asinsspiedienu, ar sirds slimībām. Tāpat koki var mazināt vēju. Var ietekmēt bioloģisko daudzveidību.
Vērojam sezonas. Mums ir iespēja izdzīvot visu šo dabas ciklu pilsētā. Ir iespēja saprast, ka ikviens no mums ir dabas sastāvdaļa. Mans dzīves cikls ir pielīdzināms dabas ciklam, tas palīdz izprast arī sevi.
