“Nav vajadzīgs melnais ledus. Pietiek ar slapja sniega sanesumiem. Tu jau stūri jūti - tā paliek vieglāka un griežas vieglāk. Tas nozīmē, ka jau slīd. Mēs jūtam, ka slīd,” norāda Vanks.
Galvenais nosacījums, lai vadītājs varētu strauji reaģēt uz negaidītām situācijām - pareiza stūres turēšana.
Ja iedomājamies, ka stūre ir pulkstenis, tad rokām jāatrodas uz deviņi un trīs. Var turēt arī augstāk - uz desmit un divi. Stūrēt ar vienu roku ir bīstami, jo šādā veidā negaidītas krīzes situācijā nebūs iespējams saglabāt kontroli pār to. Jāņem arī vērā, ka ziemā darbībām ar stūri jābūt daudz akurātākām – ne tik straujām. Tas jāņem vērā, gan apbraucot šķēršļus, gan nogriežoties krustojumos.
“Tikko kā saķere ir pazudusi vai tā ir slikta, mēs pagriežam stūri, un mašīna negriežas. Psiholoģiski gribas pagriezt vēl vairāk,” sacīja Vanks.
Tomēr tā ir kļūda, jo agrāk vai vēlāk saķere parādīsies un, ja riteņi būs sagriezti par daudz, būs slikti.
“Ja mēs esam pagriezuši tik daudz un mašīna negriežas, tad labāk ir tomēr pagriezt mazliet atpakaļ un saprast, kas notiek.
Automašīnas riepas visefektīvāk strādā taisnvirzienā,” skaidro Vanks. “Mums ir jāsalauž sevi un jāsaprot, ka jāpagriež nedaudz atpakaļ stūre, un tad mēs jutīsim, kā saķere atjaunojas, un tad jau atkal plūdeni varam sākt griezt stūri vairāk, lai pagriezienu veiktu. Visām tām darbībām ir jābūt ātrām. Tās nedrīkst būt panikā, tādas, ka mēs ķeram, raustām, ārdāmies pa salonu. Tas nepalīdzēs. Jābūt konkrētām, precīzām, savlaicīgām kustībām ar stūri - ne par daudz, ne par maz,” viņš stāsta.
Ir tikai viena recepte, kā to iemācīties – regulāri trenējoties un atkārtojot, līdz tas tiek iedzīts instinkta līmenī. Tāpēc, sākoties īstai ziemai, tiem, kuri māk braukt slidenos laika apstākļos, ieteicams aizbraukt uz kādu tukšu laukumu un atsvaidzināt pa vasaru piemirstās iemaņas. Savukārt tiem, kuri nemāk braukt ziemā, būtu vērts lūgt pieredzējušu speciālistu palīdzību un doties uz apmācībām.
