Pirms trim gadiem savās vecvectēva mājās „Zeltiņos” Lauzis atgriezās no četru gadu ilga velobrauciena, kurā viņš veica 30 tūkstošus kilometrus no Londonas līdz pat Tokijai. Ilgais veloceļojums un arī darbs dažādās pasaules valstīs deva ierosmi veidot šo universālo transporta līdzekli.
“Četrus gadus braucot ar riteni un redzot Dienvidaustrumāziju, pārapdzīvotību tur, sapratu, ka amfībijas ir kā Noasa šķirsti, kas var palīdzēt pasaulei pārdzīvot gaidāmās likstas. Iedomājamies plūdu skartas teritorijas – cilvēki varētu braukt uz darbu ar ko šādu, kas ir gan kā vieta dzīvošanai, gan pārvietošanās līdzeklis pa ūdeni un sauszemi,” par idejas rašanos stāstīja Lauzis.
Veloamfībijas prototips jau ir izmēģināts, gan braucot pa sauszemi, gan ūdenī. Tas ir ne tikai aprīkots ar ceļošanai nepieciešamajām tehniskajām lietām, bet padomāts arī par vietu ģimenes mīlulim un augam, kuru negribētos ceļojuma laikā atstāt mājās.
Galvenais palīgs Aigara ideju īstenošanā ir viņa dzīvesbiedre Lija, kura atzīst – lai cik neīstenojama sākumā izklausītos ideja, tai ir jānotic: “Ir idejas, un vienkārši ir jādara. Tev pašam tām jātic, un vajag, lai ir domubiedri, kas tev tic. Pilnīgi viens cilvēks diez vai var tālu tikt”.
Runājot par veloamfībijas nākotni, Lauzim ir iecere uzsākt arī tās ražošanu, bet šim nolūkam būtu vajadzīgas investīcijas. Viņš cer, ka izdosies atrast domubiedrus, lai to arī īstenotu.
