Ja pirmās automašīnas bija tehnoloģiju sasniegums un gadsimta inovāciju simbols, tad mūsdienās auto ir ikdienas pārvietošanās līdzeklis. Satiksme ir kļuvusi par tādu kā cilvēces asinsriti, un auto drošības aprīkojums pārpildītās ielās un šosejās ir svarīgāks kā jebkad.
Drošības jostas, gaisa spilveni, bērnu sēdeklīši – bez tiem drošu braukšanu satiksmē šodien iedomāties nevaram, taču ilgu laiku cilvēki brauca krietni bīstamākos braucamrīkos un ceļi bija sliktāk regulēti.
"Pašām pirmajām automašīnām, protams, tas aprīkojums ir tieši tāds pats kā karietēm.
Piemēram, "Patent Motorwagen", kas bija pirmā patentētā automašīna 1886. gadā, tai ir tikai 0,75 zirgspēki. Tātad šāda automašīna brauca ļoti lēni un tai nebija nepieciešams nekāds speciāls aprīkojums," norādīja Puste.
Pirmā tehnoloģija automašīnās, ko varētu uzskatīt par drošības aprīkojumu, ir skaņas signāls, jo sākotnēji cilvēki pie automašīnām nebija pieraduši, arī ceļu satiksmes noteikumu bija maz.
"Tas esot pat ticis uzskatīts par kaut ko pieklājīgu – nemitīgi signalizēt cilvēkiem, ka brauc automašīna. Pašās pirmajās [automašīnās] tie ir zvani. Varēja būt arī ar kāju darbināmi zvani," sacīja Puste.
Osītis uzsvēra, ka, runājot par pašiem autobūves pirmsākumiem, 19. gadsimta beigām – 20. gadsimta sākumu, jāsaprot, ka drošības aprīkojuma attīstība tajā laikā ir lietas, ko mūsdienās uzskatām par pilnīgi pašsaprotamām.
"Piemēram, vējstikli arī ir sava veida drošības aprīkojums, kāda pirmajām automašīnām pat nebija.
Protams, automašīnas taisot arvien ātrākas, parādījās vajadzība pasargāt gan šoferus, gan pasažierus no āra elementiem. Tad sāka uzstādīt vējstiklus," norādīja Osītis.
Sākumā par vējstiklu kalpojis parasts stikls, taču diezgan ātri kļuva skaidrs, ka, tam saplīstot, cilvēki gūst smagas traumas. Lai to novērstu, 1909. gadā tika izgudrots laminētais stikls, kurš sastāv no diviem stikla slāņiem, un pa vidu tiem ir no polimēriem veidots starpslānis. Diemžēl līdz pat Pirmajam pasaules karam tā bija dārga tehnoloģija, kas īpaši netika pielietota. Autobūvē laminētais stikls ienāca tikai pēc Pirmā pasaules kara – kopš 1919. gada ''Ford ''saviem automobiļiem standarta aprīkojumā jau iekļauj laminētos stiklus.
"Diezgan pirmatnējs drošības aprīkojums ir arī drošības jostas. Ja mūsdienās runājam par drošības jostām, ar to saprotam drošības jostas, kas mūs pasargā avārijā no traumu gūšanas. Ja runājam par autobūves pirmsākumiem, tā nebūt nebija, jo
pirmajiem automobiļiem drošības jostas uzstādīja, lai vadītājs un pasažieri, braucot pa bedrainiem ceļiem, būtu fiksēti pie sēdekļa un neizgāztos ārā no transporta līdzekļa.
To mērķis nebija pārāk pasargāt cilvēku tieši avārijās," viņš skaidroja.
Līdz pat 1959. gadam populārākās drošības jostas bija ar stiprinājumu divos punktos – to vajadzēja pārvilkt pāri kā jostu un savilkt, līdzīgi kā mūsdienu lidmašīnu sēdekļos.
"1959. gadā ''Volvo'' inženieris Nils Bolins izstrādāja mums pazīstamo trīs punktu drošības jostu, kuru varam pārvilkt pāri plecam.
Ļoti laba lieta, ko izdarīja Nils Bolins un ''Volvo'' kompānija, bija, ka viņi šo izgudrojumu patentēja kā savējo, taču atstāja to kā atvērto patentu, kas nozīmē, ka citi autoražotāji bez papildu maksas to varēja lietot, kas padarīja šīs trīs punktu jostas pieejamas pasaulei," stāstīja Osītis.
"Kad parādās šī trīs punktu sistēma, varam sākt runāt arī par bērnu sēdeklīšiem tādā formā, kādā mēs tos saprotam tagad – sēdeklītis, kas ar jostu ir piesprādzējams klāt, kas ir speciāli paredzēts, lai pasargātu bērnu avārijas gadījumā.
Arī pirms tam pastāvēja bērnu sēdeklīši, bet tiem bija cits mērķis – pacelt bērnu uz augšu, lai bērns var redzēt ārā pa logu, un noturēt viņu vietā, lai viņš nerāpo pa visu salonu," piebilda Puste.
Arī pirmās gaisa spilvenu sistēmas tika izstrādātas 50. gados, taču tās nebija gluži tādas, pie kādām esam raduši mūsdienās. "Pašā sākumā tās ir diezgan neefektīvas – gaisa maisi uzpildās lēnām un ar nokavēšanos, līdz ar to nesniedz tādu aizsardzību kā modernie gaisa spilveni," atzina Osītis.
"Modernie gaisa spilveni tiek ļoti attīstīti, kad 1967. gadā tiek izgudrots elektromehāniskais avārijas sensors. Tas kombinācijā ar lādiņiem, kuri ar gāzēm uzpilda maisus, spēj iedarbināt avārijas brīdī šos gaisa maisus nieka 30 milisekundēs. Līdz ar to padara gaisa maisus efektīvus un drošus, bet līdz tai attīstībai pagāja vēl diezgan ilgs laiks, kamēr sistēma tika nostrādāta un ieviesta automobiļos," viņš stāstīja.
Amerikā gaisa maisi tika izmantoti jau 70. gados, taču Eiropā pirmo reizi parādījās vien 1981. gadā, kad tiek ieviesti kā papildu aprīkojums S kases ''Mercedes-Benz'' automašīnās. Kā pamata aprīkojums gaisa spilveni pirmo reizi parādījās 1987. gadā – ''Porsche 944 Turbo'' automašīnā.
Tiesa, liela daļa drošības aprīkojuma sākotnēji tika izgudrota sacīkšu vajadzībām, kuras sākotnēji, 20. gadsimta sākumā, bija ārkārtīgi bīstamas, jo automašīnas nebija aprīkotas nedz ar drošības elementiem, nedz jumtu vai durvīm.
"Sacīkstes tiešām bija ļoti bīstamas tajā laikā, jo, piemēram, Amerikā brauca gan sacīkšu braucējs, gan viņam blakus sēdēja mehāniķis. Ja šāda automašīna, kurai nav ne jumta, ne sienu, apgāzās, parasti sekas bija ļoti traģiskas. Galvenās balvas par uzvaru sacīkstēs bija lielas, bet regulāri daudzi sacīkšu braucēji gāja bojā," norādīja Puste.
