Nu jau kārtējā traģiskā avārija uz pirms nepilna pusotra gada izbūvētā Tīnūžu-Kokneses autoceļa notika 5.aprīļa pēcpusdienā. Pēc vairāku liecinieku stāstītā jau iepriekš agresīvus manevrus veikušais vieglā auto vadītājs iebraucis pretējā joslā, kur auto sadūries ar pretīm braucošo kravas mašīnu. Vieglais auto sadragāts pilnībā un izdzīvojušo nav. Bojā gājuši jaunie vecāki un viņu pāris mēnešus vecā meitiņa. Neizprotamu traģēdijas aspektu iezīmē smagā auto vadītāja teiktais – vieglā automašīna nav veikusi apdzīšanas manevru.
"Iespējams, kādas liecības varēs sniegt tuvinieki vai kas, kādi iemesli ir bijuši, kāpēc autovadītājs tā ir rīkojies, jo kā liecina smagās automašīnas vadītājs, tajā brīdī nav tikts veikts apdzīšanas manevrs, bet vienkārši automašīna atradusies pretējā braukšanas joslā," sacīja Valsts policijas (VP) Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis.
Policija arī norāda, ka avārijas brīdī vieglās automašīnas vadītājs krietni pārsniedzis atļauto ātrumu. Pēc citu autovadītāju stāstītā, tas uz jaunās šosejas nav retums, tieši uz Tīnūžu-Kokneses ceļa arī sasniegts jauno radaru fiksētais ātruma rekords – 167 kilometri stundā.
"Kad tevi apdzen, tu jūti, ka tur aizbrauc auto ar ātrumu 120-130 kilometri stundā vai pat vairāk, jo tur labs ceļš, tur var atļauties braukt ātri, tu nebaidies par savu mašīnu, par riteņiem un tā tālāk. Sajūta ir tāda, ka tu brauc pa autobāni, pa jauno ceļu, bet tas nav autobānis, tas ir parasts ceļš, tikai jauns, un tur ir tādas pašas problēmas kā citur – nav vietas, kur apdzīt vienam otru, diezgan šauras apmales, un tur ir vēl viena problēma – ceļš ir uzbūvēts diezgan augstu un ir vairāki posmi, kad tu brauc kā pa tiltu," Latvijas Televīzijai stāsta autovadītājs Aleksejs.
Satiksmes drošības eksperts Pauls Timrots gan uzsver, ka avāriju cēlonis nav konkrētais autoceļš, bet gan vadītāju emocionālais stāvoklis. Ceļš nereti kļūst par vietu, kur izlādēties: "Mēs esam redzējuši konfliktus, kur met traukus pret sienu. Līdzīgu reakciju cilvēks mēdz izdarīt mašīnā. Viņš ir anonīms, aiz stikliem, īsti nevar pamanīt, nepazīstams numurs, viņš brauc un ālējās, izkāpis viņš varbūt nomierinās, bet tāda agresija mašīnā ir lieta, pret ko vajadzētu ļoti cīnīties. Ja mums katru gadu ir divreiz vairāk pašnāvnieku nekā bojāgājušo uz ceļa – ap 400 pašnāvnieku un ap 200 bojāgājušo uz ceļa, tad man ir aizdomas, ka liela daļa no tiem, kas ir pielikuši sev roku, ir iekāpuši mašīnā.
Un neviens to nav pārbaudījis un skatījies, kāpēc viņi tik bieži vien tik muļķīgā veidā avarē nesaprotamos apstākļos."
Bojāgājušā vīrieša darbavietā gan viņu raksturo kā ļoti pozitīvu jaunu cilvēku, kuram viss veicies kā darbā, tā privātajā dzīvē. Bērniņš jaunajā ģimenē bijis ļoti gaidīts, spriests arī par nākamo. Tomēr arī policija atzīst, ka tiek šobrīd tiek pārbaudītas dažādas notikušā versijas.
Atzīst arī to, ka sadalošā barjera šādos gadījumos izslēgtu frontālas sadursmes.
Bet drošība ir dārga, pagaidām nepietiek finansējuma, ne lai būvētu šādus ceļus, ne lai iegādātos netrafarētos policijas auto, kas varētu patrulēt bīstamos ceļa posmos, iespējams, atturot autovadītājus no agresīvas braukšanas.
