Ne klusāks, ne skaļāks par citiem
Pirmie iespaidi liecina, ka braukt ar elektroauto ir pat vieglāk nekā ar mašīnu, kurai ir iekšdedzes dzinējs un automātiskā kārba. Tu neko citu nedari, kā tikai spied bremzes vai gāzes pedāli.
Šim izmēģinājumam izvēlēts Latvijas 2019. gada auto balvas saņēmējs “Eko auto” kategorijā, proti, “Hyundai Kona Electric”. Brauciena sākums pa Rīgas ielām prasīja nepilnu pusstundu, bet pēc tam jau izbraukšana ārpus Rīgas un ceļš pa Vidzemes šoseju.
Ja nezina, ka brauc ar elektroauto, to nemaz nevarētu pateikt. Mūsdienu benzīna un dīzeļa dzinēji ir klusi. Realitātē tos dzinējus nemaz nedzird, kad brauc ar ātrumu 100-110 km/h. Dzirdams ir vien vēja troksnis un skaņa no riepām. Braucot ar elektroauto, ir tieši tāda pati sajūta.
Elektroauto šosejas ātrumā tik tiešām nav ne klusāki, ne skaļāki par parastajām mašīnām. Vienīgi nav jūtama motora vibrācija paātrinoties.
Cik var nobraukt?
Runājot par elektroauto, parasti piemin mazo iespējamo nobraukumu ar vienu uzlādi. Ziemā nobraucamais attālums sarūk vēl vairāk.
Par to stāsta arī “Volkswagen e-Up!” īpašnieks Neils Kalniņš: “Ar šo auto mierīgi var nobraukt aptuveni 120 kilometrus ar vienu uzlādi. Protams, līdzko ir karsts, tā ir jālieto kondicionieris, un tas samazina mašīnas nobraukumu. Nu, es teiktu, ka kādus 90 kilometrus mēs varam nobraukt. Ziemā atkarīgs no tā, cik auksts. Ja ir mīnus 20, tad ir jārēķinās, ka ar šo automobili varēs nobraukt ne vairāk kā 60 kilometrus ar vienu uzlādi.”
Salīdzinoši neliels nobraukums – aptuveni 100 kilometri – ar vienu uzlādi un lieli enerģijas zudumi ziemā raksturīgi agrīnajiem elektroauto, kurus mēdz dēvēt arī par pirmās paaudzes elektroauto. Taču arī modernajiem elektroauto ziemā jārēķinās ar mazāku nobraucamo attālumu un ilgāku uzlādi nekā vasarā. Galvenokārt to nosaka mūsu pašu vēlme pēc silta auto salona.
Daudzi pašlaik nopērkamie elektroauto piedāvā krietni iespaidīgākus attālumus ar vienu uzlādi nekā pirmie modeļi. Tiek solīts, ka ar mašīnām varēs veikt pat vairāk nekā 400 kilometrus, kas vismaz Latvijas mērogiem nebūt nav maz.
Latvijas Radio izbrauciens šo autoražotāju solījumu vairāk vai mazāk apstiprināja. Brauciens līdz Valmierai nebija ekonomiskākajā režīmā: pa šoseju 100 km/h vai pat nedaudz vairāk, arī apdzīšanas. Tomēr, nonākot Valmierā, joprojām bija vairāk nekā puse baterijas. Tas nozīme, ka, atgriežoties Rīgā, mašīna nebūs jāstumj.
Turklāt, nonākot atpakaļ Rīgā, bija pieejama aptuveni trešdaļa baterijas un auto ziņoja, ka vēl var nobraukt aptuveni 160 kilometrus. Tas pēc pievārētajiem 280 kilometriem.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) datiem vidēji gadā mašīnas nobrauc aptuveni 15 000 kilometru. Tas liecina, ka ar saviem privātajiem auto mēs tik un tā nemaz tik daudz nebraucam. Tātad vidējam Latvijas autovadītājam ar elektroauto spēju mērot attālumus vajadzētu pietikt.
Kur uzlādēt?
Nākamais jautājums ir elektroauto uzlādes iespējas. Tas ir aktuāli arī daļai no Latvijas pašvaldībām, jo tās savulaik varēja iegādāties elektroauto ar Eiropas Savienības atbalstu.
Vēl 2017. gadā Krimuldas domes izpilddirektors Laimonis Ozols intervijā Latvijas Radio sūkstījās par slikto elektroauto uzlādes infrastruktūru: “Nobraukums mums šobrīd ir kāds 21 tūkstotis. Mēs īsti neiekļaujamies tajos mērķos, kas bija paredzēti, kā bija domāts braukt. Tur jāsaka ''pateicība'' neizvietotajam tīklam. Vispirms bija jāizveido stacijas un tad jāsāk tirgot mašīnas.”
Pēdējo pāris gadu laikā publiskās elektrouzlādes infrastruktūras izrāviens Latvijā bijis nenoliedzams. Pašlaik darbojas 75 CSDD pārvaldībā esošas uzlādes stacijas, kas atrodas uz galvenajiem valsts autoceļiem un lielākās apdzīvotajās vietās. Auto lādēšana šajās stacijās maksā 15 centus minūtē.
Kā saka CSDD elektromobilitātes daļas vadītājs Pauls Beinarovičs, ar to infrastruktūras attīstība neapstāsies: “Nav variantu – būvēsim, jo CSDD šobrīd īsteno Eiropas līdzfinansēto projektu. Projektam ir nosacījumiem, un viens no tiem ir uzlādes staciju skaits.
Līdz 2021. gada beigām plānots kopumā projekta ietvaros uzstādīt 139 uzlādes stacijas.
Uzlādes stacijas paredzēts izvietot uz reģionālajiem ceļiem, arī ar vienmērīgu pārklājumu: 50 kilometri (+/- 10 km) starp uzlādes stacijām. Un primāri tās būs apdzīvotās vietās, nevis meža vidū.”
Jautājums, kam jābūt pirmajam – uzlādes infrastruktūrai vai elektroauto – ir teju tikpat neatšķetināms kā jautājums, kas bija pirmais – vista vai ola.
Ilgā uzlāde
Ar iekšdedzes dzinējiem aprīkotas mašīnas šobrīd ar vienu uzpildi bez problēmām var veikt 1000 kilometrus un pat vairāk. Atrast nākamo degvielas uzpildes vietu jebkur Eiropā arī nav problēmu, un uzpilde prasa vien pāris minūtes. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieks Kristaps Vītols uzskata, ka ar akumulatoru darbināmās elektroautomašīnas pārskatāmā nākotnē diezin vai spēs pietuvoties iekšdedzes dzinēju rādītājiem gan nobraucamā attāluma, gan arī uzlādes ātruma ziņā.
“Tie elektromobiļi, kas darbojas no baterijām, es šaubos, ka ar tiem varēs nobraukt 1000 kilometrus ar vienu uzlādi. Bākas pieliešana, tās ir pāris minūtes. Tik ātri uzlādēt bateriju pilnībā nevar. Droši vien arī nevarēs. Būtisks ierobežojums ir pieejamā jauda no tīkla puses.
Nav ekonomiski pamatoti uzstādīt nepieciešamo jaudu, lai divās minūtēs uzlādētu vairākus desmitus kilovatstundu lielu bateriju.
Vienkārši tās izmaksas, ko mums vajadzētu maksāt piegādātājiem par šiem ārkārtīgi resnajiem kabeļiem un milzīgajām apakšstacijām, tas noteikti neatmaksātos,” skaidro Vītols.
Straujš paātrinājums
Autoražotāji kā vienu no elektroauto lielajiem plusiem izceļ šo mašīnu gaitas īpašības. Elektromotora uzbūves īpatnības ļauj uzreiz iegūt maksimālo motora jaudu un strauju paātrinājumu. Iekšdedzes dzinējam maksimālā jauda nav pieejama uzreiz.
Pārsteidzoši, cik labi var paātrināties ar elektroauto. Gribi apdzīt kādu fūri – nekādu problēmu. Gribi apdzīt kādu vieglo mašīnu, kas, tavuprāt, brauc pārāk lēni – arī nekādu problēmu. Nedaudz uzdod gāzi, un šī mašīna vienkārši aizbrauc. Jāsaka gan, ka regulāra gāzes pedāļa spiešana grīdā krietni vien patērē akumulatora enerģiju, un iespējams izpelnīties arī kādu sodu no policijas par ātruma pārsniegšanu.
Auto cena un ikdienas izmaksas
Lai arī elektroauto piedāvātais nobraukums kļūst arvien konkurētspējīgāks, šo mašīnu lielākais mīnuss meklējams nevis infrastruktūras pieejamībā vai attālumā, ko iespējams nobraukt ar vienu uzlādi. Problēma ir kur citur – tā ir cena. Daļai elektroauto modeļu pieejamas alternatīvas ar iekšdedzes dzinējiem, kas ir aptuveni 20% lētākas nekā elektriskās versijas.
Auto dīleru cenu lapās redzams, ka lētākie elektroauto Latvijā maksā ap 35 tūkstošiem eiro.
Par tādu pašu summu iespējams nopirkt tādus auto kā 3.sērijas “BMW”, “Audi A4” vai C klases “Mersedess”.
Tomēr ekspertes Andris Dambis steidz norādīt, ka elektroautomašīnas ikdienas apkopēs ir krietni vien lētākas nekā iekšdedzes: “Elektriskās mašīnas ir lētākas. Tas ir zināms, to ir saskaitījuši daudzi – gan zinātnieki, gan mājsaimnieces. Uzturēšanā elektroauto noteikti ir lētāks, un tā ir viena no priekšrocībām. Tā kā elektrība ir lētāka, tad
pārvietošanās varētu būt divas, trīs reizes lētāka nekā ar benzīna vai dīzeļa dzinēju.
Otrs ir apkopes izmaksas. Mūsdienu iekšdedzes motori ir ļoti sarežģīti, tāpēc tie ir dārgi apkopē.”
Šim viedoklim nepiekrīt Latvijā pazīstamais autožurnālists Pauls Timrots, kurš vairākkārt nesaudzīgi kritizējis elektroauto. Timrots norāda, ka elektroauto koncepts kā tāds nebūt nav slikts, taču šobrīd tas ir tehnoloģiski pārāk mazattīstīts.
“Ja tu nezodz elektrību vai to mašīnu tev nav uzdāvinājuši, tā neatmaksājas. (..) Šobrīd tās vēl nav tik augstā tehnoloģiskajā līmenī, lai ar tām varētu braukt ilgi un gana droši. Un tās tik un tā ir mašīnas. Jādomā, vai mums nākotnē tiešām vajadzīgs privātais transports, varbūt jāpāriet vairāk uz kādu sabiedrisko transportu. Ja mums nākotnē vajag elektrību kā transporta enerģiju, tad daudz prātīgāk būtu attīstīt tramvajus, trolejbusus un elektrovilcienus, jo ar tiem mēs vienā piegājienā dabūjam krietni lielāku ''zaļumu'',” komentē Timrots.
100 kilometri ar mūsdienīgu dīzeļauto vai benzīnauto izmaksā vismaz 6-7 eiro, bet visticamāk 8-9 eiro. Tāpēc Latvijā relatīvi lētā elektrība ļauj pārvietoties krietni lētāk. Par to arī izdevās pārliecināties Latvijas Radio izbraukumā. Uz 100 kilometriem patērēja 14,6 kilovatstundas elektrības. Ja akumulatoru lādētu mājās, tas izmaksātu aptuveni 3 eiro uz 100 kilometriem.
Auto apkope
Elektroauto īpašnieks Kārlis Mendziņš norāda, ka elektroauto nav jāveic virkne ierasto motora apkopes procedūru, ar kurām saskaras benzīna motora vai dīzeļa īpašnieki.
“Ritošā daļa visiem ir kopīga, tas nav noņemts nost. Par motora kopšanu var aizmirst tajā ziņā, ka pats motors sastāv no kādām četrām daļām. Tas vien jau pasaka, cik maz tur ir, kam salūzt. Kas attiecas uz baterijām, to jau pēc garantijām var redzēt. Piemēram, manam “Citroen” joprojām nav beigusies garantija. Tas ir 2012.gada modelis, un tam līdz 2022.gadam ir garantija,” stāsta Mendziņš.
Privātais auto zināmā mērā ir prestiža un neatkarības simbols. Tomēr, neraugoties uz it kā lētākām ikdienas izmaksām, Mendziņa ieskatā, elektrisko mašīnu prestižs pie mums krietni pieklibo. “Sabiedrība tā kā neņem par pilnu.. Ja tu esi elektriskās mašīnas īpašnieks, tad tu esi kaut kāds ku-kū. Teiksim, vai nu esi zaļi domājošs, vai vienkārši esi jefiņš. Jā, tie, kas nopērk “Teslas”, tiem tas ir prestiža jautājums.”
Kopumā tikai aptuveni 0,6% no visām no jauna reģistrētajām mašīnām Latvijā ir elektroauto.
Lauvas tiesa no esošajiem elektroauto tika iegādāti 2014. gadā. Toreiz, pateicoties Eiropas Savienības finansējumam, pašvaldības un komersanti varēja iegādāties elektroauto, un tika nopirktas 174 šādas mašīnas jeb nepilni 30% no esošā Latvijas elektroauto parka.
Taču Latvijā elektroauto skaita pieaugums ir viens no mazākajiem Eiropā, un tas ir krietni zem Eiropas vidējā līmeņa.
Daudzviet Eiropā valstis turpina piedāvāt ievērojamu finansiālu palīdzību tiem, kas vēlas pirkt elektroauto, un tiek domāts par jauniem atbalsta veidiem. Latvijā atbalsta mehānismi ir visai nosacīti – nav jāmaksā ekspluatācijas nodoklis un pirmās reģistrācijas maksa, kā arī ir bezmaksas stāvēšana “Rīgas satiksmes” autostāvvietās, atļauja braukt pa sabiedriskā transporta joslu un arī Jūrmalā var iebraukt bez maksas visu gadu. Uz kopējā fona tie tik un tā ir niecīgi ieguvumi. Elektroauto joprojām ir krietni dārgāki nekā to iekšdedzes dzinēju alternatīvas. Protams, palielinoties pieprasījumam pēc elektromobiļiem, samazināsies cena.
Tik un tā saglabājas jautājums, cik ļoti vidi piesārņo bateriju ražošana un kā pielietot vai atbrīvoties no vecajām baterijām. Ja nenotiks strauja tehnoloģiskā revolūcija, elektroauto tuvākajā nākotnē joprojām būs grūti konkurēt ar iekšdedzes dzinējiem garākos maršrutos. Šī brīža izpildījumā elektroauto ļoti labi der kā pilsētas auto, kas izcili piemērots aptuveni 100 kilometru veikšanai dienā, taču jaunākie elektroauto ar vienu uzlādi jau spēj veikt krietni lielākus attālumus.
