Vidzemes jūdze, Kurzemes jūdze, stops, čarka, sauja un citas agrākās mērvienības

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Ikdienā, lai nosvērtu krējumu vai sviestu, ir pierasts svara un garuma mērus dēvēt atbilstoši pieņemtajai mērvienību sistēmai, proti - gramos, kilogramos, litros, mililitros un tā tālāk. Taču senie latvieši garuma, svara un tilpuma mērus dēvēja nedaudz citādāk.

No Latvijas Radio līdz Latvijas Etnogrāfiskam brīvdabas muzejam, kur Radio tiekas ar Gunāru Dzeni, Brīvdabas muzeja krājuma glabātāju, ir 1,7 Vidzemes jūdzes, bet kurzemniekiem tās būtu 1,4 Kurzemes jūdzes jeb 12 km.

Senos mērus, kurus ikdienā iespējams vairs nelieto, dēvē par tautas mēriem, bet tieši šādās mērvienībās pirms vairākiem gadu simtiem vadījās senie Latvijas teritorijas iedzīvotāji. Mazākais mērs skaitījās mata platums.

„Mēs varam runāt arī par matu, piemēram, labi izklausās - mats matā, ne par matu garāks, uz mata līdzīgs - arī it kā skaitās mērs. Un arī runājot par pārējiem, teiksim, par labības graudu garumiem, arī labības grauda garums savā laikā kā mērs bija. Piemēram, drēbnieka dūriens ir salīdzināts ar auzu vai linsēklas garumu, kad drēbnieks šuva. Un tie ir tie tautas mēri,” stāsts Dzenis

Protams, šie mēri bija aptuveni, jo katram cilvēkam pirkstu un roku garumi ir nedaudz citādāki, tāpat kā soļu garums. „Un arī attālums ir arī vēl tāda lieta ja, esat dzirdējuši par [amerikāņu rakstnieku Ernestu] Hemigveju, ka tur, kur labākās tunča vietas, tas ir viena vai divas Ruma pudeles. Latviešiem arī bija, attālums, cik tālu ir attālums, kā viņš saka - izpīpē trīs pīpes un es esmu klāt, tā kā no tāda viedokļa arī. Bultas teiksim skrējiens, ja tas apmēram 100 soļi, akmens metiena attālums 40 - 60 soļi - kā nu kuram tas ir,” saka Dzenis.

Attālumu mērija arī skaņās, proti, suņa rējiena attālumā, kaķa brēciena attālumā, vēršu māviena attālumā utt. Taču bieži vien mērvienību lietojums atšķīrās ģeogrāfiski. Piemēram, Kurzemes jūdze ir 8,6 km, bet Vidzemes jūdze ir 7,1 km.

„Tāpat kā atšķiras tās Kurzemes pēdas. Tāpēc, ka parasti pēda ir uz 32, bet kāpēc Kurzemē, es nezinu, kas viņiem pēda lielāka vai kā, bet ir 42, bet mērniekiem pēda skaitās jau 60, kas ir gandrīz kā olekts, kas ir garuma mērvienība no īkšķa līdz elkonim,” pauž Dzenis.

Bez tautas pieņemtajiem mēriem bija arī starptautiski pieņemtie mēri, piemēram, krievu mēru sistēma, kurā ietilpa arī tilpuma mēri kā stops, pusstops, škaļiks un čarka. Un, lai kontrolētu krodzinieku godīgumu, uz mērglāžu malām iegravēja zīmogu. „Un vienmēr nāca, svarus nāca pārbaudīt, arī Latvijas laikā tā bija. Un Cara laikā bija tā, ka šeit maliņā, bija Cara ģērbonīts un Latvijas laikā bija Latvijas ģērbonīts. Bet kā tad, ja grib kaut ko vairāk apšmaukt... Bija tā, ja aizskāra dzira ģerbonīti, tad bija jāmaksā soda nauda. Tad vienkārši paņēma un šo novīlēja nost. Šinī gadījumā tā ir glāze, to ne, bet teiksim tie bija kapara un misiņa, pamatā kapara bija. Un tas ģērbonīts smuki palika, ja, ar mazu, kaut vai tur pusmilimetru. Bet ja viņš desmit dod, tad tas pus milimetrs jau otru čarku sastāda,” skaidro Brīvdabas muzeja krājuma glabātājs.

Tilpumu mērīja arī ar pūriem - četrkantīgām kastītēm, ar kurām parasti mērīja beramās vielas, kā graudus. Tāpat arī izmantoja sauju un riekšavu mēru.

Un mārciņu kā īpašu sviesta mērtrauku, norāda Dzenis. „Mārciņa ir četrkantīga kastīte sviestam. Un tas ir tas pats kilograms, tik liela mārciņa bija 400 gr bija, jo mārciņa 400gr bija un divarpus mārciņas ir kilograms. Lai nebūtu jāsver, vienkārši to sviestu ielika kastītē, apakšā bija tāds kociņš, ar plāksnīti izstūma ārā un pārdeva mārciņās,” klāsta Dzenis.

Latvijā pāreja uz Starptautisko mērvienību sistēmu notika pakāpeniski un Krievijas mēru sistēma tika pilnīgi atcelta tikai 1924. gada 1. janvārī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti