Arī Latvijas Radio veica nelielu izbraucienu ar riteni pa velosipēdistu iecienīto Ventspils šoseju, pa kuru braucot var nokļūt Ķemeru Nacionālajā parkā. Un pārliecinājās, ka šoseja ir šaura, satiksme vidēji intensīva un pa retam aizbrauc arī kāds kravas auto. Taču ceļa nomales nav asfaltētas, tādēļ riteņbraucēji ir spiesti braukt pa šosejas malu. Un brīžos, kad garām traucas kravas auto, tie ar smago mašīnu radīto vēja vilni teju tiek nopūsti no ceļa. Ārzemju velotūristiem, kuru riteņi ir aprīkoti ar velosomām, uz ceļa ar lielajām kravas automašīnām tikpat kā nav vietas. Ar šādām un līdzīgām situācijām saskaras ne viens vien velotūrists, kas ceļo pa Latvijas lielceļiem.
Pieredzējušais riteņbraucējs Krišjānis Jansons-Ratniks, kurš ar velosipēdu apceļojis 17 pasaules valstis, Latviju uzskata par velotūrisma drošāko valsti, neskatoties uz ceļu kvalitāti. „Tā ir mūsu valsts, un mēs parasti vislabāk saprotam līdzcilvēkus un viņu reakciju. Zinām savus mīnusus, savus plusus. Varbūt, ja mēs izdalām pilsētu atsevišķi no laukiem, tad pa laukiem braukt ir krietni vien labāk, nekā kādās austrumvalstīs, kur ir mazāk koku vai arī vispār tukšneši, jo [pie mums] vējš apstājas, koki pasargā un ir daudz vieglāk braukt,” saka Jansons–Ratniks.
Līdzīgās domās ir arī riteņbraucējs Kārlis Berlands, kurš ceļu kvalitātē nesaskata problēmu, bet gan izceļ autovadītāju nelaipno attieksmi pret velotūristiem. „Es laikam esmu diezgan pieticīgs, man jau šķiet, ir diezgan ok. Manuprāt, vairāk būtu jārunā par pārējo šoferu kultūru un tādām lietām. Jo ar ceļu kvalitāti var sadzīvot, jo tas bieži vien ir piedzīvojums. Bet vairāk, jā, jārunā ir par to, kā respektē autovadītāji velobraucējus,” norāda Berlands.
Savukārt veloentuziasts Pauls Grants, kurš ar velotūrismu nodarbojas jau daudzus gadus, kā bīstamāko ceļa posmu izceļ „Via Baltica” autoceļu. „Man personīgi viena no bīstamākajām vietām, jo tik liela šoseja un tomēr ļoti salīdzinoši šaura šī josla. Un velosipēdisti, kas brauc - igaunis, soms vai vācietis brauc ar savām velosomām, un nāk kāda mizlīga fūre vai vēl kāda smagāka automašīna… tas skats ir ļoti nepatīkams. Es pats esmu pieredzējis. Es vēl ko varu pateikt par tām sajūtām - tad, kad tu brauc bez somām - ir sportiski, varbūt ir feini ieķerties tai smagajai mašīnai aizmugurē, paķer to vēju un līdz ar to tu vari uzņemt to ātrumu. Bet nu, protams, tie nav tādi baigie joki,” saka Grants.
Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktors Armands Slokenbergs velotūrisma problēmas nenoliedz un uzskata, ka lielie autoceļi nav velotūrisma jaukākā puse. „Jāatzīst, protams, ka velotūrisms pie mums ir tādā attīstības stadijā - tādā sākuma attīstības stadijā. Un nebūs daudz tādu vietu, kur mēs varam lepoties ar tādu infrastruktūru, kā tas varbūt ir Rietumos, kur ar veloceliņu mēs saprotam nodalītu, asfaltētu vairāku 10 km garumā utt. Bet šeit, es domāju, galvenais, lai informācija par maršrutu ir objektīva, lai arī šī maršruta lietotājs saprot sarežģītības pakāpi un var izvēlēties un saprast, vai tas ir atbilstošs viņa spējām,” saka Slokenbergs.
Viņš vienlaicīgi uzsver Eiropas finansētos projektus, kas attīsta reģionālās tūrisma asociācijas un lauku ceļotājus, kuri izstrādā daudzus velotūrisma maršrutus.
Tie aplūkojami dažādās interneta mājas lapās, kā piemēram, ceļotājs.lv, divritenis.lv un, protams, tūrisma informācijas centros visā Latvijā.
Topošajiem veloceļotājiem ir ieteikts izvērtēt spēkus un izvēlēties mazākas nozīmes ceļus, kas būs gan drošāki, gan ainavām bagātāki.
