Par līgavas noskatīšanu un jaunā pāra dzīvi stāsta folkloras kopas „Skandinieki” vadītāja Julgī Stalte.
„Dažādi varēja tik pie tās līgavas. Pirmkārt, viņu varēja noskatīt. Kur tu viņu varēji noskatīt ?– darbā, tirgū, kādos lielākos pārbraucienos, dančos. Un tad jau skatījās tālāk, tāpēc jau ir tautu meita – kaut kur tālāk, nevis no sētas, no savējiem. Tad tu noskati, satiec vienu, otru, trešo reizi. Un tad varbūt dažādi tie rezultāti – vai abpusējas simpātijas, kas tad tālāk [vēršas] precībās, ko meita apstiprina, vai vecāku vienošanās, vai jādodas tālāk pār upei un patālāk un tā meita jāņem ciet.
Nekas jau nenotiek tāpat. Tam ir arī tīri praktiski aspekti. Ja tēvam, piemēram, normāli bija 5-7 meitas (bērnu bija daudz ģimenē - svētība kā tāda!) - nevar katrai iedot līdzi pusi savas mantības, tad viņš izputēs, būs „Kaķīša dzirnaviņas”! Bet, ja meita tika uzlūkota ar šo zagšanas rituālu, viņai līdzi pienācās tikai tas, kas ir viņas pašas. Viņas izaudzētā gotiņa, viņas darītais pūrs, tēvam nebija jādod līdzi nekas no saimniecības.
Mūsdienās jau arī, ja būtu kaut kāda maķenīt mierīgāka izlīdzināšanās, tad arī netrakotu. Cits saka, ka kāzas viņam rādās sapņos un murgos vienlaicīgi. Jo kāzas - tas varētu būt kaut kas ļoti skaists, bet, lai tādas skaistas kāzas būtu – vai nu jāatrod miljonārs, vai pilnībā jāizput, kas jau ir absurdi,” smejas Julgī Stalte.
Vēl viņa piebilst: „Kas man ļoti patīk kāzu godos un jau izsenis – un šī tradīcija īstenībā nav pārtrūkusi, – par visu aizmaksā viesi.”
