Valentīndiena latviskā garā: Kā pieburt puisi un kā atrast labu saimnieci

Rubrikā „Valentīndiena latviskā garā” uzzināts par senāko laiku iepazīšanos, puišu  pieburšanu, meitu aplidošanu, vaļībām deju laikā un kāzu rituāliem. Savukārt šoreiz – Valentīndienā, piedāvājam apkopojumu par rubrikā aplūkotajām tēmām.

Kā norāda kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne, agrākos laikos, puiši tik tiešām meitas parasti apņēma uz rudeni - brīdī, kad kokiem sāk krāsoties lapas. Tas skaitījās vispārpieņemts precību laiks.

„Un tad visi skatās, vai šoruden sanāks; ja nesanāca, tad nekā. Zīmes arī, jāskatās, kad sāk dzeltēt lapas, tad ir īstais laiks, tad brauc precībās, tad vēl sazin ko dara. Savukārt, ja lapas ir nobirušas, tad vairs nekā, šogad nekā, jāgaida nākamais gads... Un tāpēc pienāk Ziemassvētki , un tad ir tā zīlēšana,” saka Pīgozne.

Nezināmo nākotni meitas parasti zīlēja saulgriežos – Jāņos un Ziemassvētkos, kad pēc visādiem paņēmieniem centās noskaidrot, vai šajā vai nākamajā gadā gaidāmas precības.

Taču par to, kā cilvēki agrākos laikos iepazinās, var tikai minēt. Iespējams, tas notika dančos, baznīcā vai citviet. Taču viennozīmīgi - noskatītā puiša vai meitenes satikšana iekustināja satraukto sirdi.

„Jo varēja jau dažādi tikt pie tās līgavas. Pirmkārt, viņu varēja noskatīt – nu, kur tad viņu varēja noskatīt – darbā, dančos, tirgos, kādos lielākos pārbraucienos un tad jau skatījās, jo tālāka tā, tāpēc jau ir tautu meita – no tautām nevis no sētas no savējiem. Un tad Tu satiec vienu, otru, trešo reizi un tad var būt dažādi tie rezultāti,” saka „Skandinieki” vadītāja Julgī Stalte.

Lai būtu labi rezultāti un varētu pielabinātu puisi vai meitu, bieži vien izmantoja pieburšanu. Proti, dažādus veidus kā likt pretējam dzimumam sevī ieskatīties. Piemēram, ja puisis uzliek meitai savu cepuri galvā, tad pavisam noteikti – viņa viņā iemīlēsies. „Un tad arī par brunčiem vai to, par ko mūsdienās dēvējam svārkus meitenēm. Svārkus nekādā gadījumā nedrīkst likt uz grīdas, jo tad puiši nemīl. Ja iet uz balli, tad pirms tam nevar likt uz gultas – tad nebūs piekrišanas. Ja grib, lai būtu piekrišana ballē, tad jāuzvelk sarkana kleita, jāaiziet uz balli, jānostājas starp diviem vīriešiem, kas ģērbušies melnā un tad nu būs. To visu var, protams, izmēģināt mūsdienās, protams, vienīgi ar to bikšu pieburšanu varētu būt problēmas,” saka Pīgozne.

Tomēr der atcerēties, kā stāsta folkloras krātuves pētniece Beatrise Reidzāne, puiši labāk dod priekšroku saimnieciskām meitām. „Vienmēr bija tā - lai tā meita būtu pievilcīga, lai būtu skaista. Un otrs variants, kas bija ne mazāk no svara – lai viņa būtu čakla. Tātad, kā  darbs veicas.

Tāpēc bija norādījumi,” saka Reidzāne, minot tautas dziesmu:

Nelūko, bāleliņ
Dancī sev līgaviņu,
Kura viegli danci veda, 
Tā velk grūši dzirnaviņas.

Taču dančos pat mazliet kautrīgie spēja atraisīties. Kā stāsta Rīgas Danču kluba vadītājs Valdis Putniņš, nozīme ir arī izdejotajai dejai. „Ir zināma tāda deja kā „Oiress”, kuru es jau pieminēju – sasit pēdas, plecus, dibenus un daudziem tā liekas, ļoti erotiska deja, it sevišķi ārzemniekiem. Tad teikšu tā, ka šai dejā sasit vēl daudzas citas daļas kopā… Un līdz ar to dienas gaismā un ballē tā parasti nedejo,” saka Putniņš.

Pēc šādas dejas pavisam noteikti sagaidāmi labi rezultāti pielabināšanā. Un kā norāda Putniņš - labs dejotājs spēj noteikt to, vai pārī ir savstarpēja patikšana.

Arī Latvijas Radio novēl jauku Valentīndienas vakaru ar latviskām tradīcijām!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti