"Par iepazīšanos es varu tikai minēt. Pirmām kārtām, visizdevīgāk bija tad, ja cilvēki katru pavasari salīga pie jauna saimnieka un tad aizgāja uz tādām mājām dzīvot, kur vai nu tajās mājās, vai kaimiņos bija kāds vai kāda, kas iekustināja sirdi. Tas varēja būt visvieglākais. Baznīcā varbūt varēja noskatīt. Tas tādos jaunākos laikos. Pavisam senos laikos? Kā lai mēs to zinām, kā viņi iepazinās!" smej kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne.
Viņa norāda - latviešu folklorā Valentīndiena nav minēta, tomēr par iepazīšanos un kopā saiešanu dainas runā gan.
"Tas, kas visbiežāk, ir saistībā ar iepazīšanos un saveidošanos par pāri. Var parādīties Jāņi, protams, tas, ka uz rudeni ir jāņem tā sieva. Un tad visi skatās, vai šoruden sanāks; ja nesanāca, tad nekā. Zīmes arī - jāskatās, kad sāk dzeltēt lapas, tad ir īstais laiks, tad brauc precībās, tad vēl sazin ko dara. Savukārt, ja lapas ir nobirušas, tad vairs nekā, šogad nekā. Meitām arī tā ir - ja lapas ir nobirušas, tad viņas zina, ka nekā - jāgaida nākamais gads.Pienāk Ziemassvētki un tad ir zīlēšana tāpat kā Jāņos, kad, piemēram, met vainagu ozolā vai palaiž upē, skatās, kādas zīmes, skaita gadus un ko tik vēl ne," stāsta Ieva Pīgozne.
Viņa atgādina Ziemassvētkos un Jaunajā gadā ļoti populāru ticējumu, kad jaunas meitas apavu met pret durvīm. Ja apavs ir ar purnu pret durvīm, tad tajā gadā tiks izprecēta. Ja apavs ir ar papēdi pret durvīm, tad paliks mājā.
