Ko tad īsti bija domājusi žurnāla “Dzīvespriekam” redaktore, rakstot “koka sūdiņi ar latviešu zīmēm”, „4. studija” jautāja arī viņai pašai.
„Dzīvespriekam” redaktore Agnese Leiburga: „Tā noteikti ir tā pati lasītāja, kas man atsūtīja īsziņu, ka es pati esot riktīgs sūdiņš. Es atvainojos, ka es smejos. Nu, domājusi jau es biju to, ka vienkārši par daudz mums viss kas tiek izrotāts ar latviešu ornamentiem, lai tos veiksmīgi pārdotu.”
Ironiskais izteiciens „koka sūdiņi” latviešu valodā figurē jau vairākus gadus, un ir pat izveidota interneta lapa, kurā apkopoti īpašākie paraugi ar koka dizaina priekšmetiem un suvenīriem, kuru kvalitāte un pielietojums ir apšaubāma, taču, lai radītu lielāku vērtību un varētu prasīt lielāku maksu, uz tiem tiek uzliktas latviešu zīmes.
„Tur ir ievietoti tādi paraugi, kas tiešām kritizējami un pamatoti pavilkti uz zoba, tā ironiskā veidā apspēlēti tādi gadījumi, kad priekšmets pats par sevi ir funkcionāli slikti atrisināts, vai arī neskaidrs pielietojums un zīmju lietošana ir tādā rotāšanas ievirzē ar sliktu formas izjūtu, ar sliktu grafisko izjūtu,” stāsta latviešu grafikas dizaineris, latvju zīmju eksperts Valdis Celms.
Kā viens no iemesliem, kādēļ šie dizaina priekšmeti un suvenīri tiekot saukti par sūdiņiem, visticamāk, ir meklējams apšaubāmajās amatnieku prasmēs.
„Rodas jautājums, kas ir suvenīrs, kas ir gaumīgs un kas nav gaumīgs. Nāk modē tie lāzergriezumi, un vai tas ir tā vienkārši uzreiz pieņemams un tā ļoti slavināms, ja man ir laba aparatūra, tehnoloģiju apmēram zinu, ka es varu saražot daudz augstvērtīgu lietu. Baidos, ka īsti nevarēs,” saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pārstāve Agrita Pore.
Arī latviešu zīmju izmantošana uz kā pagadās, pēc grafikas dizainera Valda Celma domām, nav gluži pareiza, turklāt jāatceras, ka senču zīmes nemaz nedrīkst likt, kur un kā iegribas.
„ Zīmju izmantošana ir pamatota no funkcionālā viedokļa, no estētiskā viedokļa, no praktiskā viedokļa un arī no simboliskā viedokļa. Tautas gudrība saka: kas par daudz, tas par skādi. Nevar un nevajag likt, kur pagadās,” uzsver Celms.
Eksperti piekrīt, ka koka izstrādājumi, kas nodēvēti par koka sūdiņiem, tiešām īsti neatbilst laba dizaina paraugiem, taču jautājums par pašu apzīmējumu, protams, saglabājas.
Lai veicinātu noietu un labāk nopelnītu, uzliekot mūsu senču vērtīgās zīmes uz sūdiņa – arī sūdiņš, iespējams, var tapt par mākslas darbu.
„Šeit sākas sociālā psiholoģija, piemēram, Pikaso paraksts uz jebkura dēlīša iegūs muzejisku vērtību. Zīmola efekts,” skaidro Celms. „Ja padomju laikos mēģināja iegalvot, ka zīmēm nav nekādas vērtības, ka zīmes iegūst vērtību tikai caur materiālu, tad šeit mēs redzam pretēju gadījumu, kur lietai jeb tam materiālam it kā galīgi nav vērtības, bet, uzliekot zīmi, ir cerība, ka nu tur uzreiz tā lielā vērtība būs.”
