Tirzas slēpju muzejā – ieskats slēpju un slēpotāju modē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Ja ziema ar sniegu nelutina, tad atliek slēpes vien skatīt muzejā. Šāds slēpju muzejs - vienīgais Latvijā - pirms diviem gadiem durvis vēra Gulbenes novada Tirzas pagastā. Te ir skatāmas slēpes gan no pirmās brīvvalsts laika, gan padomju gadiem. Un vai zinām, ka savulaik Latvijā bijušas pat vairākas rūpnīcas, kurās ražots šis sporta inventārs? Tiekoties ar kolekcijas autoru Nilu Treiju, muzejā var uzzināt vēl daudz interesanta gan par pašām slēpēm, gan slēpošanu.

''Re, kur tā ir - 4000 gadu veca slēpe, kas ir muzejā Rīgā, un tā ir Madaras Līdumas, re, kur tā ir.'' - Slēpju muzeja izveides iniciatoram, Tirzas pagasta Attīstības biedrības valdes priekšsēdētājam Nilam Treijam, savs stāsts ir vai par katru muzejā esošo slēpju pāri. Kolekcija veidojusies pamazām - savam priekam un tad arī radusies ideja par muzeja izveidi:

''Man bija no manas ģimenes divi slēpju pāri, kas bija saglabājušies no vectēva, viņa māsām un brāļiem, un pēc tam gadījās, ka man piedāvāja vēl kādas slēpes. Tad es redzēju, ka kāds met ārā, tad es sāku domāt, ka tas kaut kā jāizmanto, tagad jau cilvēki nes paši, ved.''

Nelielajā namiņā, kur izvietota slēpju kolekcija, fonā klusināti skan pagājušā gadsimta 30. gadu mūzika. Nils Treijs saka - tas noskaņai, jo viens no galvenajiem stāstiem šeit ir tieši par šo laiku un to, cik toreiz populāra ir bijusi slēpošana.

''Agrāk Latvijā, atšķirībā no mūsu laikiem, bija tiešām attīstīta tāda slēpošanas kultūra, tiešām kultūra, jo bija dažādi ražotāji, kas ražoja dažnedažādus modeļus. Un apģērbs - vesela modes industrija bija 20.-30. gados slēpošanai, bija smaržas, varžacu līdzekļi, principā jebkas. Bija ārkārtīgi populārs, un to var redzēt pēc „Atpūtām” - ziemas mēnešos gandrīz vienmēr bija kaut kas par slēpošanu, toreiz tā bija tāda jauna lieta un cilvēki saprata, ka tā ir ārkārtīgi veselīga.''

Izrādās savulaik Latvijā slēpes gatavotas ne vienā vien rūpnīcā vai galdniekdarbnīcā.

''Rūpnīcas bija kādas piecas vai sešas, un bija vēl daudz darbnīcu, daudzi galdnieki priekš sevis taisīja, piemēram, šeit ir uztaisījis sev un saviem bērniem - viņš ņēma te puikas virsū, viņas pietiekami platas, lielas ozolkoka slēpes. Te ir vesela puse, kur ir ''Dinamo Rīga'', fabrika, kas no 40. gadu sākuma strādāja līdz kaut kādam 1971., divdesmit sešus gadus,'' rāda un stāsta Treijs.

Daudzas slēpes te ir arī ar savu stāstu par to īpašniekiem, ir slēpes, kas vēl gaida, lai par tām izzinātu plašāku informāciju:

''Re, šādas slēpes ir ienākušās no Lubānas, tas ir arī diezgan interesants eksemplārs - izkalta iekšpuse, lai kāja stabilāka, pietiekami arhaisks, diemžēl viņas mums noziedoja anonīms ziedotājs, es viņu vēl meklēju Lubānā, ja varbūt viņš dzirdēs, varbūt viņš atsauksies. Bet tas varētu būt gadsimta sākums, pagājušā gadsimta sākums, tā ir vairāk tāda mednieku versija, vēl, protams, arī gar Lubānas ezeru, pa purvu arī mēdza slēpot, kad ogas jālasa, lai nenogrimtu purvā, var ar viņām arī vasarā slēpot. Te ir interesantas, Konrāda Ubāna, slavenā gleznotāja slēpes.''

Muzejā tobrīd uz darba galda arī skatāma slēpju sagatave un, kā stāsta Nils Treijs, tagad slēpes, izpētot to gatavošanas tehnoloģiju, top arī turpat uz vietas:

''Mums ir tāds viens modelis, izmēģinājuma modelis, mums notiek retro slēpojumi katru gadu ,un viņš ir izmēģināts šajā retro slēpojumā, un ļoti labi sevi parādīja. Visa tehnoloģija ir izpētīta ļoti sīki, viņa ir pietiekami sarežģīta īstenībā, lai to uztaisītu, bet ir mums cilvēki, kas jau šo lietu pieprot, un es arī tai skaitā.''

Latvijā šis ir vienīgais slēpju muzejs, bet Nils Treijs stāsta, ka ar to, kas jau ir apkopots kolekcijā, muzejs ir savā ziņā unikāls pat daudz plašāk:

''Principā bijušajā PSRS ir viens slēpošanas muzejs – šis; un, ja ņemam Austrumeiropu, arī Austrumeiropā principā nav daudz to muzeju tādu. Tās slēpes, kas šeit ir, daudzas nav nevienā citā pasaules slēpju muzejā; viss, kas ir PSRS ražots agrāk, tādu slēpju nekur citur nav.''

Muzejā joprojām tiek gaidīti interesanti papildinājumi kolekcijai, tātad - ja bēniņos vai šķūnīšos ir saglabājušās slēpes vēl no vecvectēvu laikiem, nevajadzētu steigties ar to izmešanu. Varbūt tām ir savs stāsts un vieta muzejā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti