Dažādos periodos tā bija atšķirīga – te Jāņi tika atļauti, te atkal aizliegti, pasludinot Jāņu tradīcijas par laikam neatbilstošām, bet svētku svinētājus par buržuāziskajiem nacionālistiem un degradētiem elementiem.
„Kas tur rūca, kas tur dārda
Paša ceļa vidiņā?
Kolhoznieki līgot brauca
Ar saviem „moskvičiem”.
Ogres muzeja speciāliste Baiba Kaprāle atgādina par vienu no padomju laika raksturīgām tendencēm – „pārdzejot” Jāņu tautasdziesmas padomju folklorā. Taču metožu, kā Jāņu svinēšanā iemānīt varai vēlamo saturu, bija daudz un dažādas, un katram padomju laika posmam savas, stāsta muzeja speciāliste Santa Šustere:
„Tā attieksme ir bijusi ļoti mainīga, sākot no agrajiem padomju gadiem uzreiz pēc kara, kad tā attieksme ir lojāla no oficiālās varas puses - viņi mēģina parādīt svētkus kā tādu padomju tradīciju, mazliet to izmainot, jau uzreiz pēc kara svētki tiek pārsaukti par Līgo svētkiem. Un tad ar laiku pilnīgi pa desmitgadēm var vērot dažādas varas attieksmes maiņas – ir aizlieguma periodi, kad šis vārds tiek cenzēts no dažādām dzīves jomām. Tas ir tā oficiāli, bet sadzīvē nav gluži tas pats – svinēšana ir visos laikos, kurs slepeni, kurš tradicionālāk, kurš tomēr ievēro varas norādes.”
Viens no absurdākajiem ir Arvīda Pelšes valdīšanas laiks 60.gadu pirmajā pusē, kad Jāņi Latvijā kļūst par pilnībā aizliegtu tematu. No latviešu valodas izskauž vārdus „līgo” un „jāņi” jebkādās kombinācijās, pat jāņogas ir jāsauc par sarkanajām upenēm, bet jāņtārpiņš par spīgulīti. Jau daudz brīvāk svētku svinēšanas jomā var uzelpot sešdesmito gadu beigās, kad Pelše pārceļas uz Maskavu.
Izstāde par visiem laika posmiem atgādina ar fotogrāfiju, suvenīru, svētku kartiņu, alus etiķešu un vēl citu materiālu palīdzību.
Baiba Kaprāle komentē fotogrāfijās redzamās Jāņuguns dedzināšanas tradīcijas, kad tradicionālā pūdele tika aizstāta ar ļoti savdabīgu veidojumu:
„Tā ir sena tradīcija, ka paceļ pūdeli un Jāņu ugunis ir tālu redzamas. Bet nāk 80.gadi, un sākas parodija: kā pūdeli ceļ uz koka automašīnu riepas - it kā kaut kas līdzīgs, bet ideja ir degradēta. Tāpat – Jāņu vainagi raksturīgi no ziediem, bet padomju laikos vienā brīdī tos veido no kreppapīra. Daudzi labi atceras arī sombrero cepures, ar melnu krāsu nopūstas un ar dažādiem uzrakstiem. Un dažam labam līgotājam, kas ir pavisam iesilis, ap kaklu ir jau nošļucis Jāņu vainags un sombrero cepure galvā”.
Fotomaterālu klāstā ir arī interesanta liecība par Jāņu svinēšanu Latvijas hipiju komūnā, fotogrāfija uzņemta septiņdesmito gadu sākumā Cēsu novada „Mežupleju” mājās.
Izstādē ir arī interesantas liecības par to, kā Jāņi gan drosmīgāk, gan mazāk drosmīgi tika svinēti Latvijas kolhozos, tāpat par šo laiku atgādina arī pseidotautiski suvenīri – dekoratīvi šķīvji, alus kausi, tautu meitu porcelāna figūriņas.
Kā uzsver Baiba Kaprāle, izstādes mērķis nav tikai ilustrēt padomju laika Jāņus, tā ar savu stāstu ir arī liecība par tautas sīkstumu un veselo saprātu:
„Mēs gribējām parādīt to domu, ka zem visiem padomju uzslāņojumiem - lai arī kādi tie nebūtu - tā dzīvā tautas uguntiņa vienmēr ir plēnējusi, vienmēr kaut kur dzīlēs ir bijis veselais tautas saprāts. Kādreiz varbūt tas ir bijis viltīgs, kādreiz līku ločiem gājis, bet - tautai sevi ir jāsaglabā”.
Izstāde „Padomju Jāņi” Ogres Vēstures un mākslas muzejā būs apskatāma līdz 4.jūlijam.
