Reportāža: Rundāles pils spoki

Vasarā noslēdzās Rundāles pils pusgadsimtu ilgusī restaurācija. Pils skaistās zāles un istabas atkal mirdz vēsturiskajā krāšņumā. Parasti pilis ir saistītas ar dažādām leģendām, tāda līdz šim bijusi arī Rundāles pils. Par Rundāles pils spokiem kādreiz stāstījuši tās restauratori un darbinieki, stāsti bijuši ļoti ticami, taču - kā ir tagad, pēc restaurācijas? Kādā tumšā novembra vakarā Latvijas Televīzijas žurnālists Dāvis Valdnieks devās noskaidrot, vai Rundāles pils leģendas vēl ir dzīvas.

Rundāles pilī leģendu ir daudz, pat pēc 50 gadus ilgās restaurācijas tās joprojām lielā mērā ir dzīvas. Rundāles pilī esot Melnā dāma, kura parādās noteiktās vakara stundās un slīd pa gaiteņiem. Tāpat runā, ka kādā Rundāles pils telpā dzīvo ļauns un nežēlīgs kungs, kurš licis sienās iemūrēt kalpus, kuri tad arī spokojas pilī.

270 gadus ilgajā Rundāles pils vēsturē ap to savijusies bieza mītu un leģendu migla. Šķiet neticami, bet teju visiem tiem ir ļoti reālistisks pamats. To pa īstam var sajust, pa vareno namu staigājot nakts melnumā. Šeit sastopamajiem spokiem katram ir savs stāsts un pārsvarā arī konkrētas vietas, kur tie parādās, un pat savi maršruti, pārvietojoties pa pili. Pirmajā stāvā "saimnieko" Baltā dāma.

"Šeit dzīvoja pils, precīzāk, muižas dakteris. Viņam bija meita, viņa nomira un pēc tam sāka spokoties. Tas tad zemnieku leģendās kļuva par Rundāles pils Balto dāmu. Patiesībā tā nav nekāda dāma, bet pavisam jauna meitenīte. Staigā, skatās, protams, nekad nekontaktējas ar cilvēkiem. Viņa savā nodabā iet kaut kur," stāsta Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.

Rēgu aculiecinieku stāstu patiesumu apstiprina arī tas, ka stāstītāji ir pazīstami, labi zināmi pils darbinieki, kuru izbīlis bijis tik spēcīgs, ka rubāt par to nevienam vairs negribas.

"Tas bija pirms gadiem 40. Viena kolēģe šeit nāca kādā vakarā: krēsla, tumšs jau gandrīz, viņa nāca ar ūdens spaini augšā un aiz tām durvīm bija mūsu darba telpas un arī dzīvojamās telpas. Viņa redz - pa priekšu kāds cilvēks kāpj augšā. Viņa domā - atkal kāds piedzēries, jo tajā laikā šeit vēl bija skola un dažādi gadījuma rakstura cilvēki dzīvoja pirmajā stāvā. Viņa kāpj aiz muguras un gaida, kas nu tur augšā būs, ko viņš teiks, kur viņš dodas. Uzkāpj, neviena nav. Viņa bija ļoti, ļoti nobijusies," stāsta Imants Lancmanis.

20.gadsimta 70.gados kāds restaurators pēc dīvainām skaņām sev aiz muguras pilī nekad vairs nav atgriezies. Rundāles pils direktors norāda: lai kas arī būtu spoki - vēl neizpētīta dabas parādība vai tiešām mirušu cilvēku dvēseles -, ļaudīm, kuri greznajā namā reiz mitinājās, likteņi bija smagi un bojāeja - skarba. Varbūt arī tāpēc katrai pilij ir savs spoks.

Melnā dāma nāk no 19.gadsimta, no hercoga laikiem. Viņai ir ļoti noteikts maršruts - viņa parādās tieši šajā blakus telpā, bijušajā biljarda zālē. Viņa skatās uz kaut ko pie sienas. Mēs zinām, ka tur savā laikā bija ļoti daudz fotogrāfiju. Acīmredzot, tas ir kāds cilvēks, kas fatālā veidā ir saistīts ar viņas likteni un viņas nāvi. Viņa skatās, tad viņa pagriežas, iet cauri ēdamzālei, iet lejā pa kāpnēm un pazūd vienā no pirmā stāva kolonnām," stāsta Imants Lancmanis.

Tiesa, pēdējos 15 gadus spokus Rundāles pilī neviens vairs nav manījis. Iespējams, tos aizbaidījusi restaurācija, iespējas, enerģija pārgājusi citā formā, iespējams, gari raduši mieru. Tomēr ne viss ir mainījies - te saglabājušies daudzi taustāmāki noslēpumi, ko pils glabā joprojām. Tie noteikti ir stāsti par to, kā 18.gadsimtā darbojās, lai nodrošinātu Kurzemes hercoga Bīrona un viņa galma dzīvi. Neskaitāmās telpas izkārtotas rindā, to galā – augstmaņu guļamistaba. Jo augstmanim labāk pazīstams galminieks, jo tuvāk guļamistabai telpu hierarhijā iespējams nokļūt.

"Pilij ir savas aizkulises, teiksim, kādā veidā hercogs no savas guļamistabas gāja uz vienu telpu, kur viņu safrizēja, kur viņam uzlika parūku," norāda Imants Lancmanis.

Tolaik mazgāšanās gan nebija prioritāte, bet sakopšanās un tualetes telpas pilī noslēptas aiz sienām. Rundālē īpaši grezna tā bijusi hercogienei. Parasti pilī gan valdīja liels haoss, darbinieku bija vismaz tikpat, cik pils viesu. Reizēm augstmaņus apkalpoja, veļu mazgāja un ēdienu milzu kamīnos pirmajā stāvā gatavoja pat 200 kalpi.

Tā laika dzīve lielā mērā jau bija parāde. Tā bija piedalīšanās tādā kā uzvedumā," teic Imants Lancmanis.

Tieši, pat pašiem galminiekiem ļoti nogurdinošās parādes atbalsis Rundāles pilī izdzīvojušas līdz mūsdienām, tās pilī joprojām iespējams ieraudzīt. Vislabāk gan naktī.

Saistītie raksti
1 komentārs
līga
man lasot šo leģendu lasot uzzināju ka tas nav nemaz tik briesmīgi.Es pati dzīvoju Rundāles novadā.Daudzi mani klases biedri saka kad pastāv arī tāda zaļā dāma bet es tam neticu.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti