Reportāža: Laivošana Sventājas upē

Ievu reibinošās smaržas, dabas mežonīgums un sevis pārvarēšana – tās ir sajūtas, ko maijā var piedāvāt brauciens laivā pa kādu no Latvijas mazajām upēm. Vienu no šādiem laivu braucieniem organizēja Dabas aizsardzības pārvaldes speciālists Andris Maisiņš. Kurzemniekiem viņš piedāvāja iespēju iepazīt nepieradināto Sventājas upes ieleju.

Sventājas upes ģeogrāfiskā atrašanās vieta vien ir tā vērta, lai ar to sāktu stāstu par ekstrēmo laivošanu, kas vienlaikus piedāvā izbaudīt mežonīgo dabu un tikai maijam raksturīgās, reibinošās smaržas. Sākotnējais mērķis, ar laivām mērot ceļu līdz Rucavas svētavotam dažās stundās, izvēršanas par notikumu, kas sācies no rīta un beidzies vakarpusē.

Kad pirmie iespaidi jau gūti, ekskursijas vadītājs Andris Maisiņš stāsta: „Mēs braucam starp divām valstīm – labā pusē ir Latvija, kreisā pusē Lietuva. Ja mēs pārbrauksim uz kreiso pusi, tad mēs esam Lietuvas teritoriālajos ūdeņos.”

Vietām upe ir tik šaura, ka gluži ar roku var aizstiepties līdz otram krastam. Turklāt Latvijas pusē Sventājas krasti ir dabas liegums. Līdz ar to nav jābrīnās par līkumotās upes dabas daudzveidību.

Civilizācijas pazīmes ar iekoptiem laukiem un govju ganībām te būs atradums, taču kā no pārpilnības raga šajā mazajā upītē var atrast sakritušus kokus. Koku stumbri un zari kļūst par galveno šķēršļi tiem, kuri laivās. Upes mežonīgumu raksturo Maisiņš: ”Sventāja ir šaura un maza upīte, kurā ir daudz kritalu. Te mums ir jāskatās, kur koks ir pilnībā pārgāzies pāri upei. Ja var izvilkt laivu cauri, tad velkam, ja nevar, tad laiva jānes apkārt. Tās ir mazo upīšu priekšrocības. Te nav kā Gaujā, kur ir šoseja. Gauju mēs varam uzskatīt par ātrgaitas šoseju, bet mazās upītes ir neasfaltēti lauku celiņi.”

Tieši šī laivošanas sadaļa, kuras laikā bija jāceļ laivas pāri kokiem, uzrunāja liepājnieku Kasparu. „Brīžiem tā bija, pabrauc desmit metrus, tad atkal desmit metrus jāvelk laiva pa sauszemi. Mums jāsagatavo jauns ekipējums, profesionālāks aprīkojums, lai droši var izbaudīt, nebaidoties, ka samirks telefons un citas mantas,” saka Kaspars.

Daži laivotāji paspēja iekrist ūdenī un papeldēties, tā gadījās Indrai un Baibai. Abas bija vienīgās daiļā dzimuma pārstāves laivā, tāpēc ik pa brīdim no viņu puses bija dzirdama frāze – vajadzīgs kāds vīrietis, kurš palīdzētu laivu pārvilkt pāri kritalām. Kad galamērķis bija sasniegts, sieviešu sejās nogurums mijās ar prieku par pārvarētajām grūtībām: „Pleci sāp, drēbes slapjas, kājas dubļainas. Kā pēc fiziska darba, labi padarīta darba. Mēs beigās arī apgāzāmies, laiva bija pilna ar ūdeni, bet viss ir baigi forši.”

Tikmēr Kaspara draudzene Zane atzina, kas šis brauciens viņai ir bijis pārāk traks. Laivojot viņa gan paspēja baudīt dabas sajūtas: „Jā, ļoti skaisti, visur zied, dzied putni. Arī ievas, ziedlapiņas bija ūdenī sakritušas. Es paspēju papriecāties.”

Laivošana ir tikai viens no Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotajiem dabas pārgājieniem. Ziemas laikā tā ir iespēja arī uzkāpt uz slēpēm un baudīt Liepājas apkārtnes mežus un citas dabas vērtības, kuru pilsētas tuvumā ir pārpārēm. Ir tikai viens priekšnoteikums - griba izkļūt no urbanizētās vides un būt dabā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti