Visu pastāvēšanas laiku Latvijas Radio atgādina darbīgu bišu stropu, kas atrodas nemitīgā kustībā. Sevišķi skrupuloza plānošana notika padomju gados – radošie darbinieki bija iedalīti redakcijās, un katrai no tām bija jāgatavo savs trīsmēnešu perspektīvais plāns, norādot galvenās aktualitātes. Plānus apsprieda redaktoru padome, stingri vērtējot, vai redakcijas nedublējas tematikas ziņā, vai viens un tas pats mākslinieks vai aktieris nepiedalās uzreiz vairākos raidījumos. Mēnesi pirms skanēšanas tika izveidots plāns, kurā bija minēti autori un pamatīgs satura izklāsts. Trīs nedēļas pirms skanēšanas plānu nodeva direkcijā, programmas izklāsts laicīgi nonāca arī avīzes „Rīgas Viļņi” redakcijā, un pakāpeniski visi raidījumi tika ierakstīti lentē, sagraizīti un salīmēti, likvidējot pārteikšanos un stostīšanos.
Sevišķi padomju gados radio visi runāja skaisti, gludi un pareizi, arī intervējamie nereti tekstu lasīja no priekšā noliktas lapiņas. Tad raidījumus redaktores salika pa plauktiņiem un nogādāja operatoriem, kuri tos, kā radio saka, laida gaisā. Katru raidījuma lentes «rullīti», arī mūzikas skaņdarbu, pavadīja tā saucamie vāciņi, kurus vairākos eksemplāros nogādā visiem atbildīgajiem dienestiem. Tur bija minēts raidījuma laiks, tā sākums un beigas, tiek ziņots raidījuma nosaukums un īss saturs. Un vāciņu iekšpusē tas, ko lasīs diktors, piemēram: „Runā Rīga. Pareizs laiks . . . Klausieties vieglās mūzikas koncertu...” un beigās ailītē „Paziņojumi” lasāms tā sauktais atteikums par raidījuma beigām („Jūs klausījāties vieglās mūzikas koncertu”). Raidījumu gaitai modri sekoja dispečers un tehniķis, kam uz magnetofona jāuzliek kārtējais lentas rullis. Tagad, protams, jau gandrīz 20 gadus radio darbu pilnībā pārvērtuši datori.
Un, ja nu radio kaut kur valda klusums un nosacīts miers, tad tas ir skaņu arhīvs, kur rāmi dus gadu desmitos sakrātie lenšu ruļļi – mūzika, reportāžas, runas, raidījumi. Tie visi ir unikāli dārgumi, vēsturiskas liecības, un radio darbinieku pienākums ir tos saglabāt nākamajām paaudzēm. Šķiet, kas tur liels – daži teikumi, un tomēr – tos klausoties, acu priekšā uzaust būtiski mirkļi Latvijas vēsturē.
Piemēram, 1991. gada 13. janvārī plkst. 14 Rīgā, 11. novembra krastmalā, notika Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju Armijas bruņotajām akcijām Lietuvā, pēc kuras sākās barikāžu celtniecība. Manifestācijā pavisam īsu uzrunu teica arī komponists Raimonds Pauls. Tiek lēsts, ka krastmalā todien pulcējās pat 700 tūkstoši cilvēku, kas vienojās arī dziesmā.
