Radio arhīvu dārgumi: Ieraksti – arī skaņražu maciņa papildināšanai

Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā.

Ar lepnumu ziņots, ka 1957. gadā mūsu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā jau ir viens radiouztvērējs uz pieciem cilvēkiem, taču tolaik uz ielām joprojām darbojās reproduktori, kas radio pārraides ļāva noklausīties katram garāmgājējam. No tiem skanēja izmeklēta klasiskā un padomju tautu mūzika, arī jaunās padomju dziesmas, ko klausītājiem dāvināja Jurijs Glagoļevs, Jānis Ozoliņš, Arvīds Žilinskis, arī viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām – komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Zariņš, vienubrīd būdams Latvijas PSR Filharmonijas mākslinieciskais vadītājs, daudz eksperimentēja ar stiliem, žanriem un laikmetiem, bet vienlaikus aktīvi komponēja padomju varu slavinošus skaņdarbus – piemēram, 1952. gadā sacerēts cikls korim „Kolhozu dainas”, jau iepriekš pieminētā Latvijas Radio padomju dziesmu ansambļa, arī Latvijas Radio kora repertuārā 50. un 60. gados bijusi ne viena vien Marģera Zariņa sacerēta pompoza padomju varu cildinoša kompozīcija.

Šogad 24. maijā svinama Marģera Zariņa 105. jubileja, un daudz viņa mūzikas ierakstu glabājas Latvijas Radio arhīvā. Arī saruna ar žurnālisti Ligitu Meķi komponista 80. jubilejas sakarā (1990.gadā), kurā Zariņš atklāj, ka vienai no dziesmām izmantojis padomju laikā aizliegtā dzejnieka Anšlava Eglīša dzeju, bet - lai cenzūra to nenoraidītu, uzrādījis pats sevi kā dzejas autoru. Šajā sarunā ar sev raksturīgo ironiju komponists un rakstnieks runājis par metodi, ar kādu skaņraži padomju sistēmā varēja tikt pie labas naudiņas, kas arī bijis iemesls padomju dziesmu sacerēšanai.

„Apvest ap stūri jau var… (..), mani jau interesēja arī, lai nopirktu, lai dabūtu kādu rubli. Uz Kultūras ministrijas iepirkšanas komisiju vairākkārt nesu notis, viņi tās nesaprot, skatās tik vārdus; nav vairs laika – dienā jāskata kādi 200 darbi -, man virsraksts „Rudens sarma”. Nē, nekādā gadījumā, neder! Nākošā gājienā uzrakstu „Oktobris”. Jā, jā, viss der momentā. Tā man to dziesmu nopirka…” - atmiņās stāsta Marģers Zariņš.

Var vien iedomāties, cik uzjautrināts Zariņš varēja justies, komponējot, piemēram, dziesmu „Jaunā Rīga”, toties par šīm pūlēm viņš saņēma ne tikai labu honorāru, bet arī tolaik svarīgos titulus - LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, LPSR Tautas mākslinieks un pat PSRS Tautas  mākslinieks. Tieši Zariņš 1950. gadā sacerējis pirmo latviešu oratoriju „Valmieras varoņi”, kam pēc gada sekoja oratorija „Cīņa ar velna purvu”. Tēmas izvēlē komponists, protams, izpatīk valdošajai ideoloģijai, arī muzikālā ziņā šie darbi nepieder pie viņa daiļrades virsotnēm, taču tolaik Zariņa metodi savā daiļradē lietoja ne viens vien latviešu padomju skaņradis…

Ierakstā: „Meitenes pie ekskavatora” - fragments no oratorijas „Cīņa ar velna purvu”.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti