„Kad es augu, man ļoti patika lasīt stāstus par strēlniekiem, par Pirmo pasaules karu, kam mēs šogad pieminam sākšanās simto gadskārtu. Uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja stāsti par Ziemsvētku kaujām, un toreiz man interesantākais šķita, ka abās pusēs karavīri – gan vācu, gan Krievijas impērijas armijā – svinēja Ziemsvētkus. Gan dažādos laikos, jo bija kalendāru atšķirības. Bet mani fascinēja toreiz un arī šodien, ka Pierīgas purvos 1916.-17.gadā bija neapvienojamā kopsakarība starp nežēlīgu karu un mierīgu svētku svinēšanu – vēlmi kaut uz brīdi aizmirst kara briesmas un sajust to cilvēcīgo siltumu un cerību, ko dod Ziemassvētki.
Tajā pašā laikā mēs zinām, ka šis karš beidzās ar ļoti, ļoti lieliem upuriem un arī nezēlīgām kaujām Ziemassvētku laikā. Un šobrīd, kad mēs dzīvojam līdzīgā laikmetā, Eiropā notiek karš: Ukrainā karo Ukrainas armija ar Krievijas karaspēku un, visticamāk, karos arī Ziemassvētku laikā. Un tas man liek aizdomāties par to, ka mēs nekur tālu neesam tikuši – ir pagājuši 100 gadi un Eiropā atkal ir karš… Vai tiešām mēs neesam bijuši spējīgi mācīties no pagātnes kļūdām? Tas vairāk ir retorisks jautājums, uz kuru skaidras atbildes nav. Bet šajos Ziemsvētkos es atkal atcerēšos to laiku pirms 100 gadiem Tīreļpurvā un arī domāšu par tiem, kuri svin Ziemsvētkus Ukrainas austrumos.
Mēs nespējam izmainīt lielo vēstures ritējumu. Indivīds nevar apturēt karus, bet viņš var parādīt savu nostāju un varbūt tomēr arī iekšēji pretoties,” saka vēsturnieks Gustavs Strenga.
