„Gribētu iesākt ar vienu ļoti nesenu stāstu, kas mani personīgi ir aizkustinājis un, domāju, varētu būt interesants arī citiem,” iesāk Auziņš. „Un stāsts ir par Čārlzu Taunsu. Čārlzs Taunss ir Nobela prēmijas laureāts. Nobela prēmiju viņš saņēma par ierīces, kuru mēs visi zinām un pat daudzi ikdienā izmantojam, - lāzera izgudrošanu.”
Čārlzs Taunss
Dzimis 1915.gadā.
Nobela prēmiju zinātnieks saņēma 1964. gadā ...
"par fundamentālo darbu kvantu elektronikas jomā, kas ļāva konstruēt oscilatorus un pastiprinātājus, kas darbojas saskaņā ar māzera–lāzera principu”.
„Tā iznāca, ka mans kabinets bija blakus profesora Taunsa kabinetam. Un es redzu, ka katru rītu profesors Taunss 99 gados nāk uz darbu. Kādu rītu es viņu atkal satieku pie kabineta durvīm un man ir tāda sajūta, ka es viņam tā tieši pajautāšu. Es saku: „Profesor Tauns, vai tiešām jūs 99 gados katru rītu nākat strādāt?” Un tad bija atbilde no divām daļām, kuras abas mani aizkustināja. Viena daļa –
viņš tā paskatījās uz mani caur pieri un teica: „Jaunais cilvēk!” Manos gandrīz jau 60 gados tas mani, protams, ļoti uzrunāja un aizkustināja, bet otra daļa bija vēl interesantāka. Viņš teica: „Jaunais cilvēk, es katru rītu nenāku strādāt, es katru dienu nāku priecāties par fiziku un izbaudīt fiziku.”.”
„No kunga, kuram ir 99 gadi, tas skanēja ļoti, ļoti aizkustinoši,” uzsver zinātnieks, noslēdzot stāstu ar vēlējumiem.
No šī [stāsta], es domāju, varētu izrietēt mans novēlējums. Pirmkārt, visiem mums justies tikpat jauniem kā profesors Taunss jebkurā vecumā, lai arī cik mums šobrīd un nākotnē būtu gadu. Un otrs, lai ko mēs dzīvē arī nedarītu, lai šī sajūta, ka mēs to darām ar prieku un ka mēs izbaudām to, nepamestu mūs visas dzīves garumā!”
