„Mani sauc Ārijs Šķepasts, esmu diriģents. Mani nodarbina tāda doma: kā lai cilvēks kļūst laimīgs? Domādams par šo lietu, esmu nonācis pie domas, ka laime mums saistās ar kustību. Ja cilvēks kustina lūpu kaktiņus uz augšu, viņš sāk smaidīt.
Ja viņš sāk smaidīt, viņš kļūst priecīgāks. Un, ja viņš kļūst priecīgāks, viņš tuvojas laimei. Protams, sasniedzot laimes stāvokli, mēs neizbēgami no tā šķirsimies. Tas nu ir noteikti jāņem vērā visiem laimes meklētājiem.
Bet labākais ir tas, ka tad, kad kaktiņi nolaidīsies un mēs vairs nebūsim laimīgi, mums atkal ir jāatgriežas pie pretējās kustības – jāpaceļ kaktiņi uz augšu. (..)
Tā es daru, jo tās ir vienīgās zāles pret dzīves panīkumu, pagurumu vai negācijām. Vajag pastiept kaut vai ar pirkstu galiņiem… Bet principā tas ir jādara garīgi – visu laiku ir jādomā par smaidu. Un tiklīdz smaids parādās, cilvēka ķermenis „pavelkas” līdzi un dzīvo citādāku dzīvi. Viņš jums noteikti pasakās brīdī, kad jūs to izdarāt.”
