Kopš bērnu dienām zināms, ka gads sastāv no četrām gadskārtām jeb gadalaikiem - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Mūsu senči par gadalaiku sākumiem pieņēmuši uzskatīt astronomisko gadalaiku vidusdienas, proti, Meteņus, Ūsiņus, Jumjus un Mārteņus, skaidro Irēna Saprovska, nodibinājuma „Māras loks” dibinātāja:
„Meteņos beidzas ziema. Viņš ievada laikus - pavasara laiku, Ūsiņš ievada vasaras laiku, Jumis ievada rudens laiku un Mārtens ievada ziemas laiku.”
Metenis, kas ievada pavasara laiku, ir uzskatāms par jauna aizsākuma simbolu. Tā laikā ir jāpārdomā viss iepriekšējā gadā paveiktais un jānosprauž jauni mērķi nākamajam gadam.
Kas ir meteņi? Oho! Meteņi ir paši svarīgākie svētki, ne tāpēc, ka tie būs tuvu un pašlaik tie mums būs paši aktuālākie, bet tāpēc, ka, piemēram, lietuviešu valodā „metas” ir gads, tāpat vēdismā „meta” arī nozīmē jauno gadu. Līdz ar to un, ņemot vērā zināmas liecības par seno laika periodu, kad jaunā gada sākums tika uzskatīts tieši metenī, tad var pieņemt, ka tas ir jaunā gada sākums,” saka Latvijas folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts.
Arī austrumtautas jaunā gada sākumu atzīmē Meteņa laikā - tikai pirms nedēļas sagaidījām Zilā Koka zirga gadu. Taču par to, kurā brīdī nosaka Meteņu dienu, viedokļi dalās. To var skaitīt gan pēc Saules, gan Mēness kalendāra. Pēc Saules kalendāra Meteņi svinami 6. vai 7. februārī. Pēc tā vadās arī Irēna Saprovska. Savukārt pēc Mēness kalendāra Meteņus atzīmē tad, kad pie debess juma redzams jauna Mēneša sirpis - tātad 1./2. martā. Neskatoties uz viedokļu dažādību par Meteņu svinamo dienu, par tradīcijām Mēness un Saules kalendāra piekritējiem domstarpību nav. Meteņi ir pavasara gaidīšanas svētki, kad pēdējo reizi norit liels maskošanās laiks, stāsta Kapusts:
„Maskošanās - ļoti enerģiska, ļoti aktīva, ar lekšanu, ar spriņģošanu, ar tādām īpašām erotiskām kustībām, ar lielu dziedāšanu, muzicēšanu, dancošanu. Tas ir viens no centrālajiem momentiem. Tiek dedzināts, krievu tradīcijās ir saglabājies, ka dedzina salmu lelli, arī lietuvieši arī tā dara. Mūsu tradīciju pierakstos tiek minēts, ka uz laukiem dedzina siena gubiņas, vienkārši siena gubiņas.”
Tikpat svarīga ir kustība. Braukšana, šļūkšana, ripošana - kustības piešķiršana visam dzīvajam.
„Vai brauc ar ragaviņām vai uztaisa grīstavas uz ledus - iesaldē mietu, piesien kārti ar ragavām, griež riņķī - kas rāda to, kā griežas uz priekšu, iet uz priekšu tas gads, jaunais gads atnāk un griežas,” norāda Kapusts.
Kustību uzturēs arī nodibinājums „Māras loks”, kas Grīziņkalnā organizēs Meteņdienas svinības.
„Tāpēc mums brauc folkloras kopas gan no Latgales, gan no Vidzemes, gan Kurzemes un Zemgales. Vēlējāmies, lai tas būtu simboliski, ka no visiem Latvijas novadiem sabrauc Rīgā, varētu teikt, māsas pie brāļiem, kā tas agrāk notikās. Tālus ceļus brauks - jo tālāk braukts, jo raženāks būs gads. Un, lai viss izdotos, no kalna arī jānobrauc - tālu jābrauc, lai lini būtu gari,” stāsta Saprovska.
Tāpat ziemas periodā svarīgs ir mielasts, kura galdā parasti liekama cūka. Ja Ziemassvētkos ciemiņus cienā ar cūkas priekšpusi jeb cūkas šņukuru, tad Metenī lieto cūkas tālāko daļu jeb kājas vai asti - kā simbolu ziemas izskaņai.
