Ir pagājuši divi gadi kopš tavas dalības Eirovīzijā. Kā šis notikums ir mainījis tavu dzīvi?
Manā sadzīvē dalība Eirovīzijā lielas izmaiņas nav ieviesusi, taču šis notikumu karuselis mainīja un norūdīja mani. Tagad man ir lielāka izpratne par mūzikas industriju, cilvēku priekšstatiem, manām vērtībām un spējām. Bieži vien neesam pārliecināti, ka mūsu spēkos ir paveikt konkrētas lietas, lai gan patiesībā to nemaz neesam mēģinājuši izdarīt. Gatavojoties Eirovīzijai, esmu tik daudz ko izdarījis, saprotu savas spējas. Ir augusi mana pašvērtība un bezbailība darīt lietas. Mana uzņēmība ir daudz lielāka, un labāk izvērtēju, ar kuriem cilvēkiem vēlos sadarboties. Eirovīzija atnesa jaunas zināšanas un pieredzi – tas ir lielākais ieguvums, kas manu dzīvi ir būtiski izmainījis.
Eirovīzija paver arī citas iespējas - tu esi viens no spilgtākajiem piemēriem, kā Latvijas mākslinieks veido sadarbību ar zīmoliem.
Jā, noteikti. Šīs iespējas man sagādāja mana producente Jūlija Fricone. Viņas vārds manā karjeras un Eirovīzijas gājumā ir jāieraksta ar lielo burtu. Mēs, mākslinieki, esam naivi un sirsnīgi. Mēs negribam daudz domāt par biznesu un skaitļiem, kas nosaka mūsu vērtību. Mēs vienkārši darām to, kas mums patīk. Tāpēc
ir ļoti forši, ja blakus ir tāds cilvēks, kurš spēj novērtēt skaitļos, cik labi tev kaut kas iznāk. Liels paldies Jūlijai!
Bez viņas šīs sadarbības nebūtu bijušas tik veiksmīgas un apjomīgas. Mēs dzīvojam "influenceru" (viedokļu līderu) laikā, kad teju jebkurš lielais uzņēmums meklē veidus, kā vistiešāk uzrunāt auditoriju. Šķiet, laikā, kad Aminata brauca uz Eirovīziju, šādas sadarbības veidošana vēl nebija tik aktuāla. Šī tendence pie mums aktualizējās pirms pāris gadiem un ir redzama ik uz soļa. Tagad jau paši skatītāji saprot, sekojot savam mīļākajam māksliniekam, ar kādiem zīmoliem viņš sadarbojas, ko reklamē. To mēs visi saprotam, un esam ar to saraduši.
Vai var sacīt, ka Tava muzikālā karjera šobrīd ir klusāka?
Noteikti nē! Jā, pēdējā gada laikā neesmu izlaidis tik daudz singlu, kā to darīju iepriekš. Taču mana muzikālā karjera nav apstājusies – tā rit savu gaitu.
Stratēģija, ka reizi divos mēnešos ir jāizdod jauna dziesma, man ir apnikusi. Savā ziņā esmu nolīdis aliņā, lai veidotu kaut ko lielāku un pamatīgāku – savu pirmo albumu, kas būs pirmā nodaļa manā muzikālajā stāstā.
Eirovīzijas atpazīstamība mudina māksliniekus tūlīt izdot albumu, taču tas nav tik vienkārši. Man liekas ļoti dīvaini, ka mūziķi cenšas izlaist dziesmas brīdī, kad viņiem īsti nav ko teikt, bet to pieprasa mārketinga plāns. Lai taptu dziesmas ar stāstu, ir vajadzīgs laiks.
Mums, jaunajiem māksliniekiem, ir jāsaprot, kāda tad īsti ir mūsu balss? Savu balsi var atrast, izmēģinot dažādus stilus un sadarbības. Citiem savu balsi izdodas ātri atrast, man tas nenotiek ātri. Es esmu pieradis būt ļoti daudzveidīgs.
Vienmēr esmu interesējies par mūziku un dziedāšanu kopumā. Nekad sevi neesmu iegrožojis vienā žanrā. Esmu bijis hiphopa projektā kopā ar Gacho. Viņa albums "Smaids līdz ausīm" ir pirmais, kura ierakstā esmu piedalījies kā dziedātājs. Pirms Eirovīzijas piedalījos kvartetā, kas dziedāja džeza standartus kopā ar orķestri. Dziedāju tenora balsi, pēc notīm, daudzbalsīgi, kas ir ļoti sarežģīti un nav saistīts ar popmūziku. Ik pa laikam uzstājos kopā ar grupu "Bunch of Gentlemen", kuras sastāvā ir 11 profesionāli mūziķi. Mēs izpildām gan moderno, gan fanka klasiku, un arī šis projekts stilistiski neatbilst priekšstatam par to, kādai būtu jābūt Justa mūzikai. Es mācos džeza un populārās mūzikas pedagoģiju, kur apgūstu dažādu žanru mūziku. Tik tikko pirmizrādi piedzīvoja Agra Daniļeviča horeogrāfijā veidotā deju izrāde "Mana Daba", kur esmu komponists. Arī šī pieredze pilnībā nesaistās ar iepriekšējiem priekšstatiem par mani.
Man ir grūti izvēlēties vienu konkrētu žanru, kurā es varētu dziedāt kaut vai uz pieciem gadiem, nemaz nerunājot - uz visu mūžu. Es mēģinu atrast žanru esenci. Vai tas ir labi vai slikti – es nezinu. No vienas puses, tas ir interesanti, ka cilvēks spēj mainīties un būt dažāds, no otras puses, nevar saprast, kas tad tu īsti esi? Esmu atvērts piedzīvojumiem un izaicinājumiem! Klusums ir tāpēc, ka savu darbību novirzu no vienas sfēras uz otru, bet uz vietas es nesēžu – es to nemaz nespēju.
Runājot par popmūziku, nereti šķiet, ka vārdu “popmūzika” mūsu klausītāji saista ar kaut ko negatīvu. Vai tu to kaut kā izjūti?
Jā, iespējams, vārds popmūzika cilvēkiem varētu raisīt ne to pozitīvāko reakciju. Cilvēki to sauc par aktuālo mūziku. Jā, tieši apzīmējums popsis izklausās un tiek uztverts negatīvi, ne pati popmūzika.
Ja skatāmies "Supernovas" kontekstā, tas ir šovs, kur pārsvarā dominē popmūzika, turklāt popmūzika angļu valodā, kas, manuprāt, ir ļoti labi. Mēs neesam pieraduši ne klausīties, ne fanot, ne izdot tik daudz mūzikas angļu valodā, kā tas ir uz "Supernovas" konkursa laiku. Tas ir viens no ceļiem, kā mūsu skatītājiem un klausītājiem mācīt klausīties, uzklausīt un vērtēt mūsu mākslinieku izpildītu popmūziku angļu valodā. Labu piemēru Latvijā radītai popdziesmai angļu valodā, kuru cilvēki dzied līdzi, tā uzreiz ir grūti nosaukt. Kā pirmās prātā nāk tās dziesmas, kuras klausītāji ir iepazinuši, pateicoties Eirovīzijai vai "Supernovai".
Ja ārpus "Supernovas" tiek izdota popdziesma angļu valodā, cilvēku uzmanību dziesmai piesaistīt ir ļoti sarežģīti.
Tāpēc "Supernova" ir viena no platformām, kur izcelties kvalitatīvai, Latvijā radītai popmūzikai angļu valodā.
Ārpus "Supernovas" un Eirovīzijas mūzikas industrijas noteikumi Latvijā ir tādi – dziedi latviski, ja vēlies būt veiksmīgs popmūzikā. Ja dziesma ir uzrakstīta latviešu valodā, ievērojot visus standartus, šādu mākslinieku koncerti ir apmeklēti. Tas nav patīkami tādiem māksliniekiem kā man, "Triana Park", "Exposure", "The Ludvig" vai Dvīnēm, Aminatai un vēl daudziem citiem. Protams, mēs varam uzrakstīt dziesmu latviešu valodā, bet mēs vēlamies, lai mūsu mūzika izskan, būtu saprotama un konkurētspējīga arī ārpus Latvijas. Šī mērķa sasniegšanai ir nepieciešams atbalsts arī no vietējiem klausītājiem. Ja dziesma ir angļu valodā, šķiet, Latvijā tā netiek līdz galam novērtēta. Atbalsta trūkuma dēļ zūd motivācija strādāt, lai kļūtu par pirmo mūziķi, kura dziesma iekļūst Eiropas vai pasaules topā. Manuprāt, mēs Latvijā ļoti labi varam rakstīt dziesmas arī angļu valodā, un tāpēc ir forši, ka konkurss "Supernova" dod iespēju dziesmām angļu valodā nokļūt mūsu klausītāju uzmanības centrā!
Tagad tu debitē kā konkursa “Supernova” vadītājs. Vai šī debija ir tavs pēdējo gadu lielākais izaicinājums?
Jā, noteikti! Ja pirms tam izaicinājumi ir bijuši muzikāli un darba procesā varēja atrast vairāk līdzību, tad “Supernova” vadīšanai nav nekādu līdzību ar iepriekšējo pieredzi. Ja nu vienīgi tas, ka zālē ir arī skatītāji. Man likās, ka sacerēt mūziku izrādei ir liels izaicinājums, taču TV šova vadīšana to pārspēja un šobrīd tas ir trakākais piedzīvojums, kurā piedalos!
