„Atštaukas” kopā ar mazajiem liepājniekiem sauc saulīti, lai tā iznāk no mākoņu maliņas un sasilda vaigus. Sievas stāsta, ka saulīte jāsauc, sadoties rokās un stāvot aplī: „Ko tad jūs man atnesāt? – Olas! -Kas tad man jāsaka? Ko tad vērts, ka dēj', ko tad vērts, ka dēj', tik pat bērni apēdīs, tik pat bērni apēdīs.”
Tā nu uz gara, gara koka galda sākas dūšīga olu krāsošana - ar sīpolu mizām, putraimiem un priežu skujām. Uz galda saliktas arī dzērvenes, tās gan esot jāēd, lai vaigi pavasarī veselīgi sārti, saka Ināra Kalnarāja: ”Mūsu galvenais uzdevums ir sēt sēklu auglīgā zemē. Ne velti, kad izaugam, tad sakām, ka mana vecmāmiņa prata tā un tā. Tā maize, ko cepa vecmāmiņa, un tā zupa, ko vecmāmiņa vārīja, tā jau vairs nav nekur atrodama. Mēs jau esam tās vecmāmiņas, kuras dara svēto vecmāmiņu darbu – rotaļājamies, dziedam, strādājam rokdarbiņus. Nav jau tā, ka nav vecmāmiņu, bet viņām citas rūpes. Mēs esam pilsētnieki, un mums vairs nav tā laika un dabas rituma izjūtas – [sēžam] siltā istabā pie televizora. Mēs to [dabas ritumu] mēģinām atgādināt.”
„Vai Jūs zinājāt, ka Lieldienas ir arī saulgrieži? – Ziemā, ko mēs ziemā svinam? - Ziemassvētkus! - Vasarā? – Jāņus! - Tie ir vasaras saulgrieži, bet Lieldienas - pavasara saulgrieži.”
Kad svarīgākais noskaidrots, „Atštaukas” ķeras pie žagariem. Bērniem lieli prieki un brīnumi. Kad stāsts izstāstīts, nevienam no pēršanas vairs nav bail: ”Visos šādos
saulgriežos un svētkos per ar žagariem nevis tāpēc, ka neklausa, bet tāpēc, ka tā ir dzīvības enerģija. Es jums uzdodu pa dibenu katram, lai jūs būtu veseli, mundri, apaļi, žiperīgi.”
Šovakar jautrības Liepājā turpināsies - folkloras centrā sapulcēsies citas folkloras kopas. Arī nākotnē „Namīns” aicinās biežāk viesus, lai laika rituma jušana un tradīciju izzināšana kļūtu daudz bagātīgāka. Olas palīdzēs krāsot studija „Liepzars”, stāsta Ināra Kalnarāja: ”Būs dižie ciemīni no Bārtas, lai pamatīgāks skanējums. Tad mūsu Liepājas folkloras kopas „Saknes” un „Vēlavas”. Zem „Namīna” jumta veidojas jauna folkloras kopa „Grieži” – jauniešu kopa. Būs arī aprūpes centra bērni, tāpēc lūdzām, lai viņi rīko rotaļas.”
Vēl līdz 2012. gadam folkloras centrs „Namīns” bija privātīpašums. Tā uzturēšana prasīja lielus ieguldījumus no Liepājas pašvaldības, Valsts Kultūrkapitāla fonda un citiem līdzfinansētājiem. 2012. gads atnesa patīkamas pārmaiņas un jaunas cerības. Liepājas pašvaldība iegādājās ēku kompleksu Kungu ielā, kurā ietilpst arī mazais namiņš. Ēkā ir sakārtotas komunikācijas, nams pievienots centralizētajai pilsētas apkures sistēmai, sakārtots jumta segums. Tas viss būtiski atvieglo saimniekošanu senajā būvē un ļauj plānot daudz aktīvāku pasākumu norisi folkloras centrā „Namīns”. „Atštaukas” godam tur saimnieko un dzen jokus jau 10 gadus.
