Šīs rindas ir folklorizējušās, un par to paldies ir jāsaka „Tranzīta” solistam, mūzikas un teksta autoram Ralfam Rubenim, kuram doma par grupas dibināšanu radās 1994.gadā pēc dalības savulaik populārajā Madonas festivālā „Sinepes un medus”, tiesa gan, sākumā apvienībai bija nosaukums "PEA" un pēc gada izdotajā debijas albumā „Paralēlās pasaules” arī cits muzicēšanas stils, kas diemžēl atgādināja daudzus tālaika latviešu deju mūzikas bēdubrāļus.
Tomēr jau otrajā un nākamajos albumos „Tranzīts” ir labā nozīmē citāds – Ralfs meklē un atrod interesantus tembrus, un bieži vien tieši semplu bibliotēkā atrasta skaņa viņu iedvesmo jaunai dziesmai, lai gan tieši dziesmu teksti viņu padara atšķirīgu no pārējās tolaik tapušās deju mūzikas, un man pašam šķiet, ka Ralfs savos labākajos tekstos neatpaliek no amerikāņu elektroniskās mūzikas mākslinieka Mobija.
Iespējams, ka tieši šie filozofiskie teksti, kas „iepakoti” viegli uztveramā melodijā, „Tranzītu” ir padarījuši par vienu no mīlētākajām grupām latviešu diasporā – tā pēdējos gados Ralfs ar saviem dejotājiem Anglijā un Īrijā ir viesojies piecas reizes, un arī Latvijā viena vai divas uzstāšanās nedēļā viņam ir ierasta lieta.
Savu „odziņu” „Tranzīta” ierakstiem piešķir arī Ralfa Gulbenes pusei raksturīgā izloksne – par to ir smīnējuši nelabvēļi, tomēr pats mūziķis par to nepārdzīvo un savas Stāmerienas mājas bēniņos turpina sacerēt jaunas dziesmas.
Bet tagad no šodienas pārceļamies uz divdesmit gadu senu pagātni, un lai skan „Tranzīta” dziesma „Es nevaru būt balts”!
