Parasti leļļu teātra aktieri skatās no apakšas uz augšu. Vadot marionetes, jāskatās uz leju, gluži kā skatoties pāri resnam vēderam uz pēdām, kad redzami tikai paši purngali. Pie mums ne pārāk bieži iestudēto marionešu leļļu izrādi "Trīs sivēntiņi un vilks" režisējusi Vija Blūzma.
Žurnālists: Kas ir visgrūtākais marionešu tehnikā?
Anrijs Sirmais: Savākt viņu visu, lai viņa neļurkājās, lai viņa dzīvo pati savu dzīvi un lai skatītājs noticētu visām viņas darbībām. Lai nevienā brīdī viņam nešķistu: ā, te viņu pacēla tik nedabiski augšā, ka skaidrs – tā ir lelle.
LLT aktrise Santa Didžus: Neuztraukties, lai netrīc rokas, lai tu vari precīzi izdarīt visu to kustību horeogrāfiju, kustību partitūru, ko es pati esmu uzzīmējusi.
LLT aktrise Ance Muižniece: Gadījumā, ja lelle sapinās pati sevī vai kādā citā lellē, tajā brīdī kaut kā izlīst no situācijas. Jo, kā kaut kas sapinās, tā viņa paliek – tāda..(rāda gaisā saliektu roku) .
Žurnālists: Vilk, pasaulē ir tik daudz garšīgu lietu, kāpēc tu tiem sivēniem tā esi uzēdies?
Vilks: Hehe! Tie ir visgaršīgākie...Un...(mēģina apēst mikrofonu)
Žurnālists: Nē, tas ir mikrofons, to neēd! Nabadziņš...
