Rūdolfīne – iespējams, tieši tā sauca Ziemassvētku vecīša visslavenāko Ziemeļbriedi, jo briežu tēviņi un arī zooloģiskā dārza lepnums Lācis savu krāšņo ragu rotu uz decembra beigām parasti nomet.
Anete Bērtule: Es skatos, Lācis atkal bez ragiem palicis.
Rīgas Zooloģiskā dārza atbalsta biedrības pārstāvis Ingmārs Līdaka: Jā, nu tā tāda nelaime, tā kā Lācis vairs arī nav nemaz tik jauns, viņš ir zaudējis savu spēju vienmēr ragus saglabāt vismaz līdz 25., 27.decembrim, kā tas bija viņa jaunības gados. (..) Ragi gan šogad Lācītim svēra krietni mazāk nekā pagājušogad. Viņam maksimālie ragi bija 9 kilogrami 100 grami, nu, šogad bija tikai piecarpus kilogramu.
Savvaļā dzīvojošie ziemeļbrieži ragus nomet, lai vieglāk pārvietoties bargajās tundras ziemās, un arī Lācis kā jau katru ziemu šogad pazaudēja vispirms vienu un tad arī otru ragu. Vēl rudenī briežu saimes galva gan lepojās ar staltu, žuburotu ragu pāri un pret savu kundzi izturējās diezgan valdonīgi. Tagad abi ir mainītās lomās.
"Tad ziemeļbriedis Lācis var slapstīties tikai te pa stūrīšiem, un nemaz nenāk pie barotavas, jo viņa kundze ir pēkšņi kļuvusi par ģimenes galvu, un, ko nozīmē kundzei kļūt par ģimenes galvu, to jūs noteikti visi labi saprotat. Nekādas mīlestības, nekādas žēlastības tur nav," stāsta Līdaka.
Lepnā galvas rota Lācim daļēji atjaunojusies būs jau nākamā gada pavasarī. Tas, starp citu, būs zirga, tātad – strādnieku gads.
"Ja tu strādā kā zirgs, tad tev tomēr tā vai citādi arī gan ko ēst būs, gan draugi būs, tā kā šis tāds darba gads varētu būt. (..) Cilvēks un zirgs, tie ir tādi divi draugi. Jo vienmēr, nu, par gotiņu, kādreiz par cūku saka mājlops, nu neviens nekad nav laikam teicis par zirdziņu, ka viņš ir lops, zirdziņš ir draugs."
Rīgas Zooloģiskā dārza savvaļas filiālē apskatāmi arī kiangi – apdraudētās zirgu sugas pārstāvji no Ķīnas augstkalnēm, un Prževaļska zirgi, kas šogad pirmo reizi atgriezušies dzimtajās Mongolijas stepēs, kopš suga savvaļā izzuda 19.gadsimta vidū. Spilgtākais zirgs Rīgas zoodārzā – protams, zebra.
"Vienmēr uzdod to jautājumu, kāds tas zirgs ir – balts ar melnām strīpām vai melns ar baltām strīpām. Nu pilnīgi skaidri es jums varu pateikt, ka tomēr balts ar melnām strīpām.
Un līdz ar to arī zirga gadā pienāktos būt, lai tas gads būtu visiem tāds – protams, svītrains, ja nebūs melno svītru, tu nesapratīsi, cik gaišas un baltas ir tavas melnās svītras, tā ka jābūt svītrainam gadam, bet tomēr – kā zebrai – baltam," novēl Līdaka.
Pēc perioda, kad zirgus uz lauka nomainīja traktori, latviešu saikne ar zirgiem sāk pamazām atjaunoties. Zirgu renesanse, tā saka dzīvnieku draugi, sagaidot jauno – zirga gadu.
