Kā pasakā par ķēniņa meitām, kas cauru nakti dancoja un noplēsa vairākus pārus kurpju, līdzīgi varētu iet arī sestdien Amatas novada Ģikšos. Par mazā ciema vizītkarti kļuvusi ikgadējā danču nakts, kas pērn pulcēja ap pustūkstoti dancot gribētāju un muzikantus no visas Latvijas un arī kaimiņvalstīm.
Līdz pat rīta gaismai Ģikšos ik janvāri ļaudis griežas latviešu un citu tautu dančos. Kas prot, pamāca citus, kas nemāk – iemācās.
„Sabrauc pieci simti un vienā naktī kļūst par tādu kopienu, par vienu radniecīgu dvēseli,” saka danču nakts rīkotāja Inese Roze. Viņa atminas, ka sākumā ar Amatas novada folkloras kopu „Ore” rīkojuši dančus Cēsīs, bet tie ilguši vien pāris stundu. Gribējies ko „gruntīgāku” – lai var dancot līdz rīta gaismai. Izvēlējās Amatas novada Ģikšus, un tā pirms astoņiem gadiem tapa Ģikšu danču nakts, kas nu jau kļuvusi starptautiska. Lietuvieši un igauņi sākot interesēties jau rudenī.
„Liela nozīme ir taisni tam, ka tie ir Ģikši, nevis kāda pilsēta. Kaut kas noslēpumains un aizraujošs ir tajā, ka tu aukstā, tumšā ziemas naktī aizbrauc kaut kur tālu, tālu prom, tādā vietā, ko tu varbūt nevari pat iedomāties. Kā daudzi saka – mēs dienasgaismā vai vasarā Ģikšus nemaz neesam redzējuši, tikai tā mistiskā, izgaismotā māja kalna galā ziemas naktī stāv acu priekšā, ko viņi redz tikai reizi gadā, danču nakts laikā," saka Roze.
Mistiskā izgaismotā māja ir Ģikšu kultūras centrs – sākumā šķitis liels un plašs, bet ar katru gadu tur kļūstot arvien šaurāk, jo sabrauc arvien jauni dancotāji. Viņu vidū jau no pirmās reizes ir arī cēsiniece Inga Holsta, kura nu danco un spēlē Rīgas „Dandaros”. „Tas ir mans gada top folkloras notikums. Es pat vienreiz no „Erasmus” Slovēnijā speciāli atbraucu nevis uz Ziemassvētkiem, bet uz Ģikšiem. Nevaru tur nebūt!” stāsta Inga.
Pieredzējusī dancotāja lēš, ka zina varbūt pat ap simt deju, bet no dančiem neesot jābīstas arī iesācējiem.
„Danču soļi ir ļoti vienkārši! Tur ir apmēram kādi trīs soļi. Ļoti forši, ja māki polku vai valsi, bet ja nemāki – skaitīsim! Viens divi trīs, viens divi trīs… Un ja ir kaut kas mazliet sarežģītāks, tad vienmēr izstāsta, un tad jau pielec. Ļoti bieži ir tā, ka cilvēki sākumā saka „Nē, nē, nē!” un pēc tam „Jā, jā, jā!”
Dancotāju vidū Ģikšos neiztrūks arī Rīgas danču kluba, kas ik nedēļu ļauj tautas mūzikā izkustināt kājas folkklubā „Ala”. Taču Ģikšu danču naktī sajūta esot īpaša – var izdancoties pie ļoti dažādiem spēlmaņiem un satikt arvien jaunus domubiedrus.
Danču kluba vadītājs Valdis Putniņš ar prieku vēro augošo danču popularitāti: „Mūs diezgan daudz bez šādiem lieliem pasākumiem aicina arī uz dažādām mazām ballēm, svinībām, dzimšanas dienām, kāzām, visur kur. (..) Arī cilvēki ir mainījušies. Mums ir tāds populārs teiciens „Dancojošie uzlūdz nedancojošos” – tādā veidā mēs iesaistām dejās. Ir bijis tā pirms daudziem gadiem, ka mūk un var redzēt tikai muguras! Tagad ļaudis ir drošāki. Zina, ka nezina, bet ir ar mieru pamēģināt. Un tas, protams, priecē.”
Spēlmaņu gan Ģikšos netrūks – pieteikušies vairāk nekā simt muzikantu, tostarp vienīgo reizi kopā spēlēs orķestris, kura dalībnieki tautas instrumentu spēli apguvuši tikai pērnruden kursos. Pirmoreiz Ģikšos būs arī mandolīnu orķestris, kādi Latvijā bija ļoti iecienīti 30.gados. Tajā spēlēs arī dancotāja Inga Holsta.
„Skatoties [senākas] fotogrāfijas, var redzēt ermoņikas, vijoli un arī mandolīnas. Ļoti bieži [Latvijā] ir bijuši mandolīnisti, pat vairāk nekā viens. Mandolīna ir mazliet aizmirsts instruments, bet tieši tāpēc mēs mēģinām to spēlēt un atdzīvināt," stāsta Inga Holsta.
Astotā Ģikšu danču nakts Amatas novada Ģikšu kultūras namā sāksies sestdien astoņos vakarā un ilgs līdz pat svētdienas sešiem rītā.
